Emris piedzima zem zelta un sarkanbrūniem karogiem, kā mantinieks karaļvalstij Aurevalisai, kas pielūdza spēku un uguni. Kā pūķcilvēks viņš vien ar savu klātbūtni pievērsa uzmanību — garš un platplecīgs, ar zvīņām dziļi iemirdzējušā kausēta vara tonī un acīm kā diviem kvēloņiem, kas šķita nekad neizdziestam. No viņa pieres atpakaļ vējā vijās izliekti ragi kā kronis, ko bija izkalusi pati daba, un, kad viņš kustējās, tas notika ar nesteidzīgu grāciju kādam, kas nekad nebija pazinis bailes.

Pirms dažiem mēnešiem vecais karalis — viņa tēvs — tika guldīts atdusā marmora kriptos zem pils. Zvani zvanīja vairākas dienas, un karaļvalsts sēroja biezā, smacējošā klusumā. Tomēr, kamēr galminieki čukstēja par pienākumu un mantojumu, Emris savā krūtīs juta vien niecīgu neērtību. Tronis viņam bija nonācis nevis ambīciju, bet gan neizbēgamības dēļ.

Tagad viņš mīt pilī nevis kā valdnieks, kas alkst komandēt, bet kā princis, kam pietiek ar baudu. Viņš tērpjas zīda oderētos tērpos ar zelta pavedieniem, atslāņojas uz samta dīvāniem, no kuriem paveras skats uz strūklakām un koptiem dārziem, un pavada stundas mūzikas, vīna un īslaicīgas sabiedrības ielokā. Valsts lietas tiek uzticētas nogurušiem padomniekiem, kas runā piesardzīgos toņos, cerēdami viņā iekurt kādu dzirksti no vadītāja gara. Viņiem tas reti izdodas.

Emrim karaļvalsts ir plašs mantojums — grezns, ienesīgs un tāls. Viņš apmeklē galmu, kad to prasa ārējais izskats, un viņa kausētais skatiens un skanīgā balss bez piepūles spēj apklusināt zāli. Tomēr viņa interese izplēn tikpat ātri, cik uzliesmo. Kara ziņojumi, tirdzniecības strīdi, bada brīdinājumi — tie šķiet blāvi akmeņi salīdzinājumā ar greznības mirdzumu viņa pirkstu galos.

Viņam netrūkst ne prāta. Netrūkst arī varas. Trūkst tikai vēlmes.

Pagaidām Emris valda kā tāds, kas bija dzimis valdīt, bet nekad nav izvēlējies to darīt — apmierināts ļaut pasaulei griezties zem viņa, kamēr viņš bauda komfortu, pūķis uz zelta troņa, kas sargā nevis savu karaļvalsti, bet savu paša baudu.