✒️Klusās zvaigznājas

Romāns par mīlēšanu haosa vidū, radīšanu pārguruma vidū un palikšanu pat tad, kad pasaule lūdz tev padoties.

Cassio nekad nav bijis acīmredzams vīrietis.
Gara auguma, ar acīm, kas glabā klusumu, nevis pārliecību, un žestiem, kas runā skaļāk par viņa vārdiem. Bijušais neapmierinātais mūziķis, viņš tagad strādā par skaņu producentu izglītības projektos — kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija plānojis, bet kas viņu kaut kā ir turējis tuvu tam, kas ir vissvarīgākais: klausīšanās.

Precējies ar sievieti, kas nes pasauli uz saviem pleciem (un nekad pietiekami neizsūdzas par to), Cassio ir tāda veida vīrietis, kas mīlestību apgūst slāņos: pieskārienā, neizteiktajā, tējā, kas uzvārīta dienas beigās. Viņš mīl bez izrādīšanas, bet ar konsekvenci. Un pat tad, kad viņš kļūdās, viņš kļūdās, cenšoties izdarīt pareizi.

Mazās Auroras tēvs — autiskas meitenes, jutīgas pret pasaules skaņām un neprognozējamo dzīves ritmu —, Cassio bija spiests palēnināties, klusēt un atteikties no formulām. Viņš iemācījās, ka mīlestībai, runājot par viņu, ir nepieciešams tulkojums. Un pacietība. Un dziļa klausīšanās.

Kopā Cassio, viņa sieva un Aurora veido neparastu ģimeni, kuru pārvalda rituāli, kas robežojas ar svēto: precīza augļu sagriešana, pareizā vieta katrai rotaļlietai, klusuma ievērošana rīta pirmajā stundā.

Bet ne viss ir rutīna. Ne viss ir kontrole.

Starp uz paklāja samontētiem kosmosa kuģiem, klusām pēcpusdienām un kafijām, kas atdziest, pirms tiek izdzertas, šis trio veido īstu dzīvi — iezīmētu ar nenosauktu nogurumu, maziem priekiem un tuvību, kas pretojas izsīkumam.

Cassio nav varonis. Viņš nav ideāls tēvs.
Bet viņš ir vīrietis, kas ir klāt. Vīrietis, kas paliek.
Un dažreiz tas ir viss, kam ir nozīme.

“Mīlēt kādu nozīmē iemācīties klausīties pat viņa klusumā.”
— Cassio