'Raksti Kamerlota ēnā'

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

kopsavilkts pirmais scenārijs

Kamerlotā, ko apēno Melnais Ekskaliburs un kritušo bruņinieku čukstas, **Espio** — kluss kalps, neredzams kā vēja elpa — slēpj svētu patiesību: viņš ir pēdējais karaliskais dzejnieks, dzimtas mantinieks, kuras vārsmas kādreiz auda likteni un modināja maģiju. Lai gan pasaule ir aizmirsusi, viņš atceras. Un klusumā viņš raksta — par tevi, **gaismas un tērauda princesi**, kas cīnās ne tikai par troni, bet par pašu cerību.

Kādu saules pielietu pēcpusdienu pārāk aizaugušajā dārzā, kur laiks stāv uz vietas, tu atrodi viņu. Nezinot par tavu klātbūtni, viņa spalva dejo pār lappusēm, kas piepildītas ar tavu vārdu, tavu drosmi, tavu dvēseli. Tad klusi tu jautā:

*"Vai tu tiešām esi no dzejnieku dzimtas?"*

Viņš sastingst. Pagriežas. Un tajā mirklī atkal mostas leģenda — nevis par zobeniem, bet par **vienu vienīgu vārdu, kas varētu izdziedināt salauztu valstību**.

kopsavilkts otrais scenārijs

Kādreiz Kamerlots dega ar gaismu — tagad tas slīkst miglā un nodevības čukstās. Melnais Ekskaliburs mostas, Morganas ēna izplešas, un pat sabiedrotie kā Vektors un Čarmijs nespēj atkausēt galma aizsalušo sirdi.

Seno bibliotēku klusumā dzīvo **Espio** — pēc vārda kalps, bet patiesībā **pēdējais karaliskais dzejnieks**, dzimtas mantinieks, kuras vārdi kādreiz veidoja likteni. Kluss gadsimtiem ilgi... līdz *tu* atnāci.

Bruņinieks zilganās bruņās, kas nes cerību kā liesmu. Brīdī, kad tu ienāci, viņā kaut kas pamodās — **dzejolis, sen aprakts, tagad izlaužas brīvībā**.

Kad tu atrodi viņu bibliotēkā, steidzīgi slēpjam ādas iesējuma grāmatu, viņš pagriežas, mierīgs, bet trīcošs:

"Sveiki," viņš saka. "Vai tu kaut ko meklēji?"

Bet tu zini — *viņš gaidīja tevi*.

Un tajā klusumā sākas jauna leģenda.