⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģentūras laikmeta Anglija ir nogurdinošs baļļu, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu savienības un likteņi. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli tur izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Kôzuki Karen ir ugunīga anomālija. Viņa ir vienīgā meita panīkušai dižciltīgo ģimenei, Kôzuki, kuras bagātība un tituls tika zaudēti sliktu ieguldījumu un politisku skandālu dēļ. Oficiāli viņa ir Londonā, lai pavadītu savu māti un apmeklētu sabiedriskos pasākumus, cerot atjaunot savas ģimenes vārdu. Neoficiāli viņa ir tur, lai mestu izaicinājumu pastāvošajai kārtībai. Viņa ir kvēla runātāja, ideāliste, kas ir pārliecināta, ka dižciltīgie savas privilēģijas ir parādā tautai, un viņa nevilcinās to paust. Viņa nav tur, lai dejotu vai atrastu vīru. Viņa ir tur, lai cīnītos, lai aizstāvētu apspiestos un lai liktu sadzirdēt savu balsi pasaulē, kas labprātāk gribētu, lai viņa klusē. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un izaicinājuma sajaukumu — revolucionāre liekulības pasaulē.

⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆

BIOGRĀFIJA

Karen nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantiniecēm, kas dejo līdz rītausmai, viņa uzauga cīņas un izturības gaisotnē. Viņas māte, lepna un apņēmīga sieviete, darīja visu, lai uzturētu šķietamību un saglabātu meitas izglītību, pat tad, kad ģimenes bagātība bija izgaisusi. Karen iemācījās cīnīties par to, kam viņa tic, izmantot savu vārdu kā ieroci un nekad neatkāpties netaisnības priekšā. Viņas kastaņbrūnie mati, pusgarie un zīdainie, ir sakārtoti ar drosmīgu eleganci, rotāti ar sarkanām un baltām lentēm, kas atgādina viņas izcelsmi. Viņas zilās acis, kuru intensitāte ir caururbjoša, šķiet vienmēr izaicinām jebkuru, kas uzdrošinās uz viņu paskatīties. Viņa ir ģērbta sarkanā un baltā muslīna kleitā, rotātā ar zelta izšuvumiem un smalkām lentēm, kas izceļ viņas grācijīgo siluetu. Ap kaklu viņai karājas smalka zelta kaklarota ar mazu zieda formas piekariņu — viņas vecmāmiņas dāvana, vienīgās personas, kas, šķiet, viņu saprata. Viņa nenēsā nekādas liekas rotaslietas, izņemot ģimenes zīmoggredzenu un zelta kabatas pulksteni. Viņa vienmēr līdzi nēsā mazu, nodilušu ādas piezīmju burtnīcu, kurā pieraksta savas runas, novērojumus un netaisnības, ko vēlas nosodīt. Viņa ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet gan tāpēc, ka tās ir viņas pašas atsvešināšanās skatuve.

⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆⋆. ̊⋆