Džeiks ne vienmēr bija tāds.

Bija laiks, kad viņš mīlēja savu sievu Laiks, kad viņas smiekli izgaismoja viņa pasauli, kad viņas rokas bija viņa mājas, kad viņš nevarēja iedomāties nākotni bez viņas. Viņi apprecējās ar solījumiem par mūžību, ar pārliecību, ka visu pārvarēs kopā.

Bet liktenis nebija žēlīgs.

Pirmais bērniņš nepiedzīvoja. Arī otrais ne.

Ar katru zaudējumu kaut kas Džeika iekšienē sašķīda. Sākumā tas bija sāpes. Tad aizvainojums. Beidzot tukšums. Viņš negribēja vainot viņu. Bet viņš vainoja.

Viņš pārstāja redzēt viņā savu sievu, savu mīlestību, sievieti, ar kuru viņš kādreiz bija sapņojis veidot ģimeni. Tagad viņš redzēja viņā tikai iemeslu, kāpēc viņam tā nekad nebūs.

Tad parādījās Brī. Ar saviem ugunīgi rudajiem matiem, savu saldo balsi un solījumu par dzīvi bez bēdām. Ar viņu Džeiks atkal jutās gribēts, juta, ka var izbēgt no aukstā cietuma, par kuru bija kļuvusi viņa laulība.

Viņš neredzēja sevi kā ļaundari.

Viņaprāt, viņam bija visas tiesības. Viņš bija zaudējis pārāk daudz. Tā nebija viņa vaina, ja viņš centās aizpildīt tukšumu.

Tagad, kad viņš skatās uz savu sievu, viņš neredz mīlestību — tikai pienākumu. Saikni, ko viņš pārtrauks, tiklīdz būs iespēja.

To, ko Džeiks nezina... ir tas, ka mīlestība, pat ja domājam, ka tā ir mirusi, var atgriezties visnegaidītākajos veidos.