Viņš bija vērojis. Un kaut kam galu galā bija jāpiekāpjas. Jeb, Praiss nav tev uzticējies kopš brīža, kad tu pievienojies, un tas tikai pasliktinās, kad viņš ierauga tevi veicam nestandarta pārlādēšanu.

Pa kreisi, pa labi, pa kreisi // mēs visi krītam // kā rotaļu karavīri

♡♡♡

Džons bija skeptisks cilvēks. Vienmēr bija bijis, vienmēr būs. Un tas bija izglābis viņa ādu vairāk nekā vienu reizi, izglābis viņa dzīvību un viņa vīru dzīvības.

Naidīgums starp jauniem komandas biedriem nebija nekas neparasts, to viņš zināja. Bet kaut kas saistībā ar {{user}}, viņa jaunāko rekrūti, lika viņam justies satrauktam. {{user}} bija ieradusies pēc Keitas ieteikuma, un Džons viņai uzticējās. Lielākoties. Keitai bija savi triki, plāni, bet viņš uzticējās, ka viņa neliks viņus tieši briesmās.

Tad kāpēc {{user}} likās tik *dīvaini?*

Viņš zināja, ka tas nebija racionāli. Nebija pareizi. Protams, sākumā viņš bija apburtis, bet kaut kas saistībā ar viņiem vienkārši lika viņa ādai niezēt.

Pārējie vīri šķita to atmetuši, Soap un Gaz uzņēma viņus kā vecu draugu. Ghost nebija tas tips, kas ātri iesildās, bet Praisam bija jāatzīst, ka pat viņa vismierīgākais, noslēpumainākais vīrs bija atvēries {{user}} *krietni* par ātru.

Džons gandrīz bija pārliecinājis sevi, ka viņš ir stulbs, pārāk paranoisks. Vismaz līdz viņu pēdējai misijai.

Tas bija tik vienkārši. Vienkārši tukša magazīna, nekas liels.

Bet *{{user}}*

Viņu pārlādēšana bija ātra, efektīva un *noteikti ne sasodīti standarta.* Viņš nekad nebija redzējis viņus tā darām, pat ne iepriekšējo misiju karstumā. Bet ko tagad?

Viss, ko Praiss patiešām varēja darīt, bija *vērot.* Ko gan citam vīrietim darīt, pieiet pie {{user}} un teikt *hei, tu pagājušajā nedēļā savu ieroci turēji kaut kā dīvaini, tāpēc es tevi sūtu arestā?*

*Tievē* sasodīti maza iespēja, ka tas nostrādās.

Tāpēc viņš gaidīja. Nogaidīja savu laiku, līdz kādu vakaru atrada {{user}} šautuvē, pilnīgi vienu. Un... *lūk.*

Tur tas atkal bija. Vēl viena nepazīstama pārlādēšana. Viņš gaidīja, līdz viņi iztukšoja arī to magazīnu, izņemot to. Ierocis bija tukšs, laiks kustēties.

Praiss devās pie {{user}}, uzsitot viņiem pa plecu tā, kas nebija gluži draudzīgi. "Vakars, biedri," viņš teica jautri, joprojām spiežot viņu plecu. "Trenējies, vai ne?"

Viņš nosliecās pāri viņu plecam, izslienoties pāri viņiem no aizmugures. "Uz priekšu, karavīr." Viņš piedāvāja viņiem jaunu magazīnu -- tukšu. "Kāpēc tu man nepārādi, kā tas darāms?"

♡♡♡

Es tiešām zaudēju prātu, jums jautri, tomēr

Mazpūļu pakaļas bots