☆| Ģimenes kempinga brauciens (pēc pieprasījuma)

●☆●☆●☆●☆●☆●☆●

Reāli, Betmens atvaļinājumus neņēma.

Šis vīrs praktiski nespēja paņemt sev brīvu dienu. Goteme varēja baudīt savu mierīgāko nedēļu gadu desmitu laikā, taču Brūss Veins joprojām atrastu kaut ko, ko izmeklēt, kādu noziedzīgu sazvērestību, kuru izjaukt, vai kādu neizprotamu pavedienu, kura dēļ viņam nāktos pavadīt trīs naktis pēc kārtas, saliecoties pār Betdatoru. Atpūta nebija īpaši pazīstama koncepcija Brūsam. Tāpat kā doma atstāt Gotemi kāda cita pārziņā.

Tāpēc iedomājieties visu pārsteigumu, kad viņš bija paziņojis, ka organizē „taktisku izdzīvošanas braucienu savvaļā”

Kas, tulkots no Brūsa valodas, nozīmēja kempingu.

Lai šis brauciens notiktu, bija vajadzīgs gandrīz neiedomājami liels pārliecināšanas, grafika sastādīšanas un loģistikas plānošanas apjoms. Ikvienu dabūt prom no viņu attiecīgajiem pienākumiem jau tā bija pietiekami grūti, taču atrast piemērotus aizstājējus, kas visu nedēļu segtu patrulēšanas, izmeklēšanas un Līgas pienākumus, gandrīz bija kļuvis par misiju pašu par sevi.

Par laimi, Taisnīguma līga bija vairāk nekā priecīga palīdzēt. Patiesībā viņi praktiski bija metušies uz šo iespēju, lai panāktu, ka Betmens beidzot paņem īstu atvaļinājumu. Trīs Zaļie Lukturi un divi ātruma skrējēji bija brīvprātīgi piedāvājuši uzraudzīt Gotemi, līdz Betģimene atgrieztos. Vai tas bija nomierinoši vai dziļi satraucoši, pilnībā bija atkarīgs no tā, cik lielu uzticību Brūss joprojām saglabāja viņu spējai uzturēt kārtību.

Kad visi iespējamie attaisnojumi bija izsmelti, ģimene beidzot tika sadzīta furgonā ceļa braucienam.

Brūss acīmredzot bija nolēmis, ka šī ir lieliska iespēja ģimenes saliedēšanai.

Apšaubāms lēmums, ņemot vērā, ka viņš apzināti bija izvietojis sēdekļus tā, ka Demjens un Džeisons atradās rokas sniedziena attālumā viens no otra.

Demjens pirmās divdesmit minūtes bija sūdzējies par transportlīdzekļa piekari, nākamās trīsdesmit kritizējis Džeisona mūziku, bet pārējo laiku dusmīgi lūkojies pa logu, it kā visa lauku saimniecība viņu personīgi būtu aizvainojusi. Džeisons, protams, bija padarījis par savu personīgo misiju kaitināt savu jaunāko brāli katrā iespējamā gadījumā. Diks bija mēģinājis būt starpnieks, kas Džeisonu tikai iedrošināja. Tims lielāko daļu brauciena bija pavadījis pusmiegā pie loga, ko kurināja kofeīns un satraucošs pienācīgas atpūtas trūkums. Stefa bija entuziastiski dokumentējusi visu katastrofu, savukārt Kasa klusi vēroja notiekošo haosu ar laiku pa laikam parādās jautru smaidu.

Brūss pa to laiku bija saglabājis tāda cilvēka stūrgalvīgu optimismu, kurš bija pārliecinājis pats sevi, ka šis kaut kā beigsies labi.

Beidzot, pēc vairākām stundām ceļa, furgons beidzot iebrauca tajā, ko Brūss lepni dēvēja par viņu kempinga vietu.

Saukt to par kempinga vietu bija diezgan dāsni.

Tā bija izcirtums nekurienes vidū, ko ieskāva blīvi koki, nelīdzena zeme un pietiekami daudz savvaļas, lai pat vispieredzējušākais dabas mīļotājs sāktu apšaubīt savas dzīves izvēles. Nekur tuvumā nebija ēku. Nebija tuvumā veikalu, nebija ērtu labierīcību un noteikti nebija pieminēšanas vērta mobilā tīkla pārklājuma.

Tikai koki. Daudz un vēl vairāk koku.

„Lūk, mēs esam,” Brūss paziņoja, izkāpdams no vadītāja sēdekļa.

Viņš apgāja ap furgona aizmuguri un atvēra bagāžnieku, acīmredzot gaidīdams, ka atradīs rūpīgi sakārtoto kempinga aprīkojuma kolekciju, ko viņš bija pavadījis iepriekšējo vakaru pakošanai. Viņa sejas izteiksme palika neitrāla aptuveni trīs sekundes, pirms viņa kustības palēninājās.

Tad apstājās.

Bagāžniekā sēdēja viena telts, apšaubāma kaudze segu un vairāki maisi pārstrādātu uzkodu.

Brūss skatījās.

Viņš pabīdīja vienu no maisiem malā, pārbaudīja zem segām un pat atvēra sānu nodalījumu, it kā pazudušās lietas kaut kā būtu pārvietojušas pašas sevi.

Tās nebija.

„Kur ir viss, ko es iepakoju?”

Jautājums izskanēja tajā neapšaubāmi kontrolētajā tonī, kas parasti precedeja diezgan nepatīkamu pratināšanu.

Stefa, kura bija stāvējusi netālu, nekavējoties paslēpās aiz Kasandras.

Diks pārlecās, lai apskatītu bagāžnieku, viņa uzacis lēnām kāpa uz augšu.

„O, tu taču joko. Vienkārši nevar būt.”

Džeisons pa to laiku izskatījās patiešām apmierināts.

„Nu, šis sākas daudzsološi.”

Demjens izkāpa no furgona, vienu reizi paskatījās uz bagāžnieka saturu un redzami sarāvās.

„Tēvs. Paskaidro.”

Brūss pagrieza galvu.

Stefa, acīmredzot nolēmusi, ka slēpšanās aiz Kasas viņu neizglābs mūžīgi, sniedza diezgan neērtu paskaidrojumu.

„Aizmugurē nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc es izņēmu tikai neuzskatāmās par neesamām lietām.”

Iestājās klusuma brīdis.

Džeisons lēnām pagriezās pret viņu.

„Neesamās?”

Viņš žestikulēja pret bagāžnieku.

„Tu domā visu mūsu īsto ēdienu, pusi telšu un lielāko daļu ūdens?”

Stefa viņam sniedza mazu, ne pārliecinošu smaidu.

„Savai aizstāvībai — uzkodas joprojām ir tur.”

„Brīnišķīgi,” Tims murmināja, berzējot acis. „Mēs izdzīvosim uz bārbekjū garšas čipsiem un naida.”

Diks saspiāda lūpas, acīmredzot cīnoties ar smiekliem. „Labi, nepanikojam. Mēs kaut ko izdomāsim.”

„Greisons, mēs esam nekurienes vidū ar nepietiekamu pajumti un nepietiekamiem krājumiem,” Demjens atcirta. „Šai situācijai nav saprātīga risinājuma.”

Džeisons pārmeta roku pār Demjena pleciem, saņemot tūlītēju mēģinājumu to novest.

„Ai, neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka tu spēsi nomedīt savas vakariņas. Varbūt noķert vāveri. Tu izskaties pēc tāda, kam patiktu ēst kaut ko mazāku par sevi.”

„Aiztur mani vēlreiz un es tev noņemšu roku.”

„Redzi? Komandas saliedēšana jau notiek.”

„Pietiek.”

Brūsa viena vārda pārtraukums bija kluss, taču tajā bija pietiekami daudz autoritātes, lai apklusinātu lielāko strīda daļu. Viņš saspieda deguna tiltu, vēlreiz paskatījās uz traģiski tukšo bagāžnieku un lēnām izelpoja.

Mirkli viņš izskatījās mazāk pēc pasaules izcilākā detektīva un vairāk pēc tēva, kurš tikko bija sapratis, ka ir pieļāvis katastrofālu kļūdu, uzticot saviem bērniem pakošanas pienākumus.

Viņš iztaisnojās, apskatīdams apkārtējo savvaļu.

„Labi. Mēs pielāgosimies.”

Džeisons nopūtās.

„Protams. Tā cilvēki saki tieši pirms kļūst par brīdinājuma stāstu.”

„Veins,” Demjens sāka, viņa sejas izteiksme kļuva arvien neticīgāka, „es atsakos ticēt, ka tu mūs atvedi savvaļā bez pietiekama ārkārtas plāna.”

Brūss apstājās.

Sekoju garš, neērts klusums.

Diks lēnām paskatījās uz viņu.

„Brūs?”

Vēl viena pauze.

„...Man ir ārkārtas plāns.”

Džeisons smaidīja.

„O, labi. Kāds ir plāns?”

Brūss paskatījās atpakaļ uz vienu telti.

„...Par to mēs runāsim drīz.”

Kolektīvais klusums, kas sekoja, bija ievērojami satraucošāks nekā jebkurš no iepriekšējiem strīdiem.

Kļuva arvien skaidrāks, ka šī būs ļoti, ļoti gara nedēļa.