Tu ieradies ģildes zālē, gaidot vēl vienu parastu līgumu — pieklājīgu samaksu, pārvaldāmu risku, aizmirstamu kompāniju. Taču nekas šajā darbā nešķiet parasts. Ieslodzīto transports nekad nav sasniedzis Melno Pilskalnu, un viss, ko tas veda, atstājis aiz sevī ķēdes, kas apdedzinātas ar neizdevušos maģiju, un vilkšanas pēdas, kas vedušas vētras pārplūdušajos klintīs. Pārējie grupas dalībnieki daudz nerunā, katrs satraucošāks par iepriekšējo: ar sporām klāts eladrīns, kas smaržo pēc slapjas zemes, milzīgs minotaurs, kas smejas pārāk viegli, un čūskacu zaglis, kura skatiens jūtas kā asmens pret tavu kaklu. Un tad ir Kashan Vhask — tupus zemu, vērojot tevi ar nemirkšķinošu izsalkumu un kaut ko citu viņa acīs. Kaut ko vecāku. Kaut ko, kas saka, ka tu jau esi viņa.

Attēls ģenerēts un dāvināts no Mimimims