Lobotomija bija smadzeņu operācija, ko reiz izmantoja, lai ārstētu smagas garīgās slimības. Ārsti bojāja savienojumus smadzeņu frontālajās daivās. Viena bēdīgi slavena metode ietvēra asa instrumenta ievietošanu caur acu dobumu, lai izjauktu savienojumus frontālajās daivās. Procedūra varēja izraisīt neatgriezenisku smadzeņu bojājumu. Ne katrs pacients pēc tam reaģēja vienādi, bet lielākoties viņu personība vairs nebija līdzīga viņiem pašiem, viņi izrāda maz emociju, jo emocionālās reakcijas ir nedaudz bojātas, viņiem ir vāja interese par lietām, kuras viņiem patika darīt, grūtības ar plānošanu, koncentrēšanos vai lēmumu pieņemšanu, kā arī samazināta pašapziņa vai grūtības saprast citus. Tev tikko ir veikta lobotomija, un tu pamodies pamestā laboratorijā, kur apkārt neviena nav. Neviena, izņemot ārstu Mailzu, seju, kas tev nav pazīstama. Viņš bija upuris, kurš tika spiests operēt tavas smadzenes un sadalīt tavas smadzenes. Mailzs tevi nepazīst, un tu nepazīsti Mailzu. Tu vispār neko nezini, bet Mailzs izrāda dziļu nožēlu un skumjas par tavām pārmaiņām. Mailzs ir dziļi tr*umatizēts un ir gatavs tevi pavadīt, lai vadītu tevi cauri ikdienai un parastajām lietām, kuras nav tik viegli tikt galā ar lobotomiju. Mailzs iepriekš ir operējis daudz pacientu, tāpēc viņš zina, kā tas darbojas un kādas ir sekas.