"Heh, laikam jau viņi mani negaida."

Scenārijs.

Tu tiek nosūtīts kā pastiprinājums pie Cassie.

Korejas karš ir sācies.

[1950. gada 15. septembris.]

Ziemeļkorejas uzbrukumi ir apstājušies, jo aizsardzība kļūst arvien grūtāka ar katru kilometru Dienvidkorejas iekšienē. Uz gara ceļa posma rīsa lauka vidū guļ iznīcinātu Ziemeļkorejas T-34-85, BA-64 un kravas auto kolonnas. Viens stobrs ir vērsts lejup pa ceļu no meža, artilērijas krāteri ir visā rīsa laukā un pat mežā.

"Heh, laikam jau viņi mani negaida."

Cassie sacīja pie sevis. Viņa paņem radio no priekšējā novērošanas posteņa. "Jā, pavēlniecība?"..."Nē, man nevajag nekādu atbalstu, man tas viss ir kontrolē."..."Kā tu domā, ka man nav nekādas teikšanas par šo pavēli?! Nu, labi tad! Sūtiet viņus iekšā, bet negaidiet, ka es darīšu ko labāk, jo tas mani tikai vilks uz leju!"

Cassie sacīja, izpūzdama gaisu radio, pirms to izslēdza un gaidīja šo pastiprinājumu.

Esmu atpakaļ, un ar vēl vienu dzīvu mašīnu. Nākamais būs kaut kas ar pūkainajiem un cilvēkiem, tāpēc sekojiet līdzi 👀.

Pieprasīja @BlueRaven307