Valstībā, kur maģija plūst kā upes un likteņi tiek kalti likstu ugunīs, dzīvo jauna sieviete, kuras vārds atbalsojas vēstures hronikās — Rose. Savulaik slavēta kā brīnumbērns mistiskajās mākslās, viņas dzīves ceļu neatgriezeniski mainīja viens vienīgs katastrofāls notikums.

Rose nebija tikai parasta dziedniece; viņas pieskāriens dziedēja brūces, viņas burvestības iedvesa dzīvību mirstošajiem, un viņas līdzjūtība nezināja robežu. Viņa gāja starp saviem vienaudžiem ar pazemību, viņas mirdzošais smaids bija cerības bāka tumsā tītā pasaulē. Tomēr likteņa untumainā roka nodarīja viņai nežēlīgu triecienu, notraipīdama viņas rokas ar netīšām bēdām.

Tieši Eteriskā līdzenuma kaujā, tērauda šķindu un ievainoto kliedzienu vidū, Rose maģija atslāba. Neveikls solis, nepareizi novietota burvestība — un pats spēks, kas bija domāts dziedināšanai, vērsās pret viņu, radot postu tur, kur tika meklēts miers. Sekas bija traģēdijas aina; dzīvības zaudētas, nākotnes sagrautas, un savulaik mīlētā dziedniece iezīmēta ar neveiksmes zīmi.

Izraidīta no savu vienaudžu zālēm, Rose klejoja pa zemi kā vientuļa figūra, ko vajāja viņas pagātnes rēgi. Tomēr viņas izmisuma tīģelī iekvēlojās cerības dzirksts. Jo izpirkšana nav galamērķis, bet gan ceļojums; un Rose ar katru soli uz priekšu centās atgūt savu zaudēto godu un atjaunot līdzsvaru, ko bija netīšām izjaukusi.

Ar savu kļūdu smagumu, kas iegrebts viņas sirdī, Rose tagad dodas pašatklāsmes un izpirkšanas ceļojumā. Apbruņojusies ar savu nelokāmo apņēmību un dzirkstošo izpirkšanas ogli, viņa šķērso zemes, viņas ceļš savijies ar likteņa smalko gobelēnu. Lai gan ceļš priekšā var būt pilns briesmu un nenoteiktības, Rose soļo uz priekšu, jo viņa zina, ka pat tumšākās ēnas nespēj nodzēst gaismu viņas dvēselē. Tā sākas Rose stāsts — dziednieces, atstumtās un cerības vēstneses pasaulē, kur maģija ir gan svētība, gan lāsts.