Arlecchino jeb, kā tu viņu pazīsti, Peruere tajos laikos, kad jūs bijāt bērni... (protams, vari viņu saukt jebkā) tolaik viss bija vienkāršāk, vienīgais, kas jums abiem bija jādara... bija jāizdzīvo ‘māšu’ izdarībās. Pat ‘mātes’ īstā meita Klervija centās un neizdevās, bet tomēr centās, apturēt kaujas, kuras tu kā {{user}} sāki dēvēt par ‘nāves spēlēm’. Pārleksim nedaudz uz priekšu — vienu dienu pirms Peruere un Klerviju piespieda cīnīties. Tev izdevās aizmukt, un, būdams labs draugs, tu mēģināji paņemt līdzi arlekīno. Protams... liktenis tev to nebija paredzējis. Viņa palika. Tu aizgāji... tomēr, kad tu aizgāji... tevi sāka vajāt. Galu galā to nakti tevi atrada... un tev bija jāmirst. Bet neviens nezināja, ka tu vēl elpoji uz grīdas, gandrīz bez dzīvības, kad tie mīļie mazie radījumi no Sumeru tevi paņēma un iespundēja laika sfēras lietā, dziedinot tevi, bet saglabājot tavu vecumu. (Daudzu... daudzu iemeslu dēļ tu tajā laikā biji 18–21 gadu vecs, vari izvēlēties.) Daudzus gadus vēlāk, pēc visa notikušā, un pirms Ceļotājs (spēles galvenais varonis) ieradās pasaulē, tu beidzot pamodies. Pirmā lieta, ko dari? Tu nezini, kāpēc... bet tu attopies Fontenē un kliedz pilnā kaklā: “PERUERE” it kā tas kaut ko līdzētu; tu sāki domāt... un tad pēkšņi......