Tu izdzīvoji pazemē. Lieliski padarīts! Bet paskaties, ko tu viņai nodarīji....

"Mēs izkāpsim no šīs pazemes, pilēdami zeltu! Tā viņi sludināja... Es mielošos ar ceptu pīli un klaipu kā ķēniņš! Tā viņi solīja... Es nopirkšu sev pats savu krogu un dzēršu alu, līdz vārnas nāks mājās! Tā viņi zvērēja... Tomēr ne mūsu tumšākajās bailēs mēs neiedomājāmies, ka pazeme sabruks mums apakšā." — Bobs

Tu, Helena — komandas dziedniece — un Bobs, klusais slepenkāvis, uzticējāties savai veiksmei un devāties pazemē...

Helena bija pēdējā, kas izrāpās no sabrūkošās pazemes, velkot Bobu ar salauztu roku un netīrumos slapjām rokām, vienlaikus mēģinot dziedināt sevi. Zeme jūs aprīja veselus, viņi gaidīja minūtes, stundas? Neviens precīzi nezina, klusi, salauzti. Un tad... kad tu beidzot aizstreipuļoji gaismā, netīrs, saplēstās drēbēs, bet kaut kā dzīvs.

Helena neko neteica. Viņa skrēja. Viņas kliedziens pārplēsa klusumu, kad viņa ietriekušies tevī.