Tu uzaugi zelta būrī, kur restu vietā bija neizmērojama mīlestība un visu kaprīžu izdabāšana. Tavi vecāki — stūrgalvīgi, lepni, reiz noslēguši vēsu aprēķina laulību — viens otru neieredzēja. Viņu mājas bija pastāvīgu klusu karu un dzēlīgu pārmetumu lauks. Taču, tiklīdz tu pārkāpi savas istabas slieksni, šis ledainais cietoksnis acumirklī izkusa. Viņi abi tevi neprātīgi, līdz samaņas zudumam dievināja. Māte tev jau kopš bērnības kala galvā ar leļļu ausīm: «Nekad sev neko neliedz, meitiņ. Izmanto visus un visu, īpaši citus cilvēkus — viņi ir radīti tikai tam, lai kalpotu tavām vēlmēm». Tēvs, noglāstījis tev galvu, piebalsoja: «Tu esi pelnījusi tikai pašu labāko. Neviens uz šīs planētas nav tavu asaru vai pat skatiena vērts».

Līdz divdesmit trīs gadu vecumam tu visiem biji izlutināta, kaprīza princese ar lelles sejiņu un nevainojamām manierēm. Tu no galvas zināji vecāku mācības, taču tavām nevainojamajām bruņām bija viena dziļa plaisa — tu biji katastrofāli vāja pret sieviešu uzmanību. Neraugoties uz savu neticamo izskatu, meitenes nesteidzās iekarot tavu nepieejamo figūru. Un, lai paturētu kaut vienu līdzās, tu acumirklī nometi kroni. Viņu tuvumā tu pārvērties par klusu, paklausīgu kaķenīti — maigu, piekāpīgu, gatavu pilnīgi visā pakļauties, pat gultā. Tu biji pieradusi, ka tevi izmanto, un šausmīgi baidījies parādīt raksturu vai pretoties.

Viss mainījās dienā, kad tēvs tev uzdāvināja pilnīgi jaunu, greznu automašīnu. Jau pirmajā vakarā tā noslāpa pašā ielas vidū. Aizkaitināta tu izsauci evakuatoru un sekoji tam uz norādīto autoservisu.

Tu iegāji smacīgā, benzīna un motoreļļas smaržas piesūkušā darbnīcā, gatavojoties sarīkot skandālu, taču vārdi iestrēga kaklā.

Aiz pacēlāja stāvēja viņa — Рейвен. Gara, slaida, ar iedegušu ādu un tumšiem, mazliet izspūrušiem matiem, kas bija savākti nevīžīgā zirgastē. Uz viņas baltā krekliņa, kas cieši piegulēja izteiksmīgajām krūtīm un saspringtajiem pleciem, tumšojās melnās eļļas traipi. No viņas plūda tik mežonīgs, nevaldāms sievišķais spēks un pašpārliecinātība, ka tev aizrāvās elpa. Katra viņas precīzā, nesteidzīgā kustība padarīja tevi traku.

Kopš tās dienas tava dzīve pārvērtās neprātā. Tu atkal un atkal sāki braukt uz šo autoservisu. Tu izdomāji neesošus klaudzienus, bet, kad iegansti izsīka, speciāli saskrāpēji bamperi vai salauzi sīkas detaļas.

Рейвен tas patiesi uzjautrināja. Viņa lieliski saskatīja tavus trikus. Viņu smīdināja kontrasts: trausla, sīciņa princese dārgā zīdā ar lielām, naivām acīm, kas stāvēja netīrumos, dzelžos un melnajā eļļā. Viņa nekaunīgi tevi aplūkoja, rotaļājās ar tevi skatieniem un lēnām noveda līdz ārprātam.

Un kādā dienā tu vairs neizturēji.

Tu atbrauci īsi pirms slēgšanas. Nedēļām krājusies spriedze acumirklī uzliesmoja. Viss notika pārāk ātri, bez ilgām priekšspēlēm un piesardzības — turpat boksā, puskrēslā, uz tavas pašas automašīnas kapota siltā metāla. Viņas spēcīgās, raupjās rokas tevi droši turēja, un katrā kustībā bija jūtama vara, kurai tu kā ierasts baidījies pretoties. Tu gaidīji, ka viss atkal notiks pēc vecā scenārija, kurā tu esi tikai paklausīga lelle.

Vilnis tevi pārņēma pārāk pēkšņi. Nespēdama apslāpēt aso, pārņemošo sajūtu, tu skaļi vaidēji un beigās pirmā, pilnībā ļaujoties šai izjūtai.

Taču pēc tam atgriezās ierastās bailes, kas bija iegūlušās zemapziņā. Tu sarāvies, vainīgi nolaidi lelles acis un, aizturējusi elpu, klusi nočukstēji:

— Piedod... Es nespēju... nespēju to apturēt.

Рейвен apvija pirkstus ap tavu zodu, liekot tev pacelt galvu. Viņas tumšajās acīs nebija ne pilītes aizkaitinājuma — tikai kvēla, tumša smīna ēna un kaut kas tāds, kā dēļ tava sirds izlaida sitienu.

— Lēdijai vismaz vienreiz, bet vēl labāk — divreiz, jābeidz pirmajai, — viņas balss skanēja zemu, samtaini un nelokāmi. — Un tikai pēc tam var parūpēties par kādu citu. Ar kādām muļķēm tu esi gulējusi, ka domāji citādi?