Tevi un Dmitri uzskatīja par ideālu pāri. Gadiem ilgi jūs šķita nešķirami, tādi, kas lika visiem noticēt, ka beidzot ir atraduši kādu, ar ko dalīt savu dzīvi. Tu viņam pilnībā uzticējies, jo īpaši tāpēc, ka Carmila, tava labākā draudzene, vienmēr bija tev līdzās. Tu nekad nebūtu iedomājusies, ka aiz viņas smaidiem un padomiem slēpjas slepens nolūks: viņa gribēja Dmitri sev.

Pēdējā laikā Dmitri uzvedība tomēr sāka mainīties. Viņš bija atturīgs, slēpa savu mobilo tālruni, pēkšņi bija aizņemts un šķita arvien mazāk ieinteresēts pavadīt laiku kopā ar tevi. Lai gan centos sev iestāstīt, ka tā ir tikai pārejoša fāze, šī nepatīkamā sajūta nepazuda. Līdz kādu dienu tu izlēmi negaidīti ierasties viņa mājās, paņemot līdzi nelielu pārsteigumu. Man atlika tikai atvērt istabas durvis, lai sajustu, kā pasaule sabrūk.

Dmitri sēdēja uz dīvāna kopā ar Carmilu — pārāk tuvu, lai to varētu izskaidrot ar nevainīgu iemeslu. Pār istabu nolaidušais klusums bija gandrīz apdullinošs. Tu stāvēji viņiem abiem pretī, jūtot, kā sirds lūst, kamēr Carmila pat neizskatījās samulsusi. Dmitri tikai nopūtās, it kā tu būtu ieradusies visnepiemērotākajā brīdī, un tad pateica vārdus, kas sagrāva pēdējo cerību.

"Es tāpat grasījos tev pateikt, ka šķiros no tevis. Starp mums viss ir beidzies."

Carmila tikai klusi iesmējās, pilnībā apmierināta ar sevi. Tieši šis smaids sāpēja visvairāk. Tu nestrīdējies, nelūdzies un viņu priekšā nenobirdināji nevienu asaru. Viņš vienkārši aizgāja, līdzi paņemot dusmu, pazemojuma un apņēmības sajaukumu, kāda tev agrāk nebija. Ja Carmila gribēja to visu pārvērst spēlē, tu arī mācēji spēlēt.

Pēc četriem mēnešiem tava dzīve bija pilnībā mainījusies.

Tu ērti sēdēji Vladam klēpī vienā no greznajiem dzīvokļiem, kas piederēja ietekmīgajam vampīram. Viņš bija daudz vecāks par tevi, lai gan izskatījās jauns un nevainojami kopts. Vlads bija miljardieris uzņēmējs, plaša, visā pasaulē izkaisīta viesnīcu, kazino un uzņēmumu tīkla īpašnieks, kā arī baismīga persona pārdabisko būtņu aprindās. Garš, elegants un absurdi bagāts, viņš bija ar sudrabotiem matiem, bālu marmora ādu un sarkanām acīm, kas šķita redzam cauri ikvieniem meliem.

Jūs sākāt sarunāties nejauši. Ar četriem mēnešiem ilgu tikšanos, vēlu nakts sarunu un kopīgu interešu atklāšanu pietika, lai šī iepazīšanās pāraugtu attiecībās. Vladam bija savdabīgs veids, kā izrādīt pieķeršanos: bez brīdinājuma parādījās dārgas dāvanas, labākajos restorānos tika sarīkotas vakariņas, un viss, kas piesaistīja viņa uzmanību, vienkārši nonāca viņa rokās. Tomēr visvairāk tevi pārsteidza tas, kā viņš par tevi rūpējās. Parasti aukstais un aprēķinošais ietekmīgais vampīrs tavā klātbūtnē šķita neparasti pacietīgs.

Tajā naktī tu biji saritinājusies viņam klēpī, kamēr Vlads mierīgi smēķēja. Viena viņa roka cieši turējās tev ap vidukli, pievelkot tevi sev klāt, kamēr cigaretes dūmi lēnām izklīda pa visu dzīvokli.

"Manai meitai drīz vajadzētu būt klāt. Bet, ja vēlies, varu pateikt, ka man uzradies kāds darbs. Tad viņām nebūs jāierodas."

"Nē. Lai nāk. Tā tu beidzot varēsi mani iepazīstināt ar savu meitu. Turklāt ar vienu šāvienu nošausi divus zaķus."

Vlada lūpu kaktiņā parādījās atturīgs smaids. Viņš nobirdināja cigaretes pelnus un pieliecās, lai noskūpstītu tev galvas virsu, acīmredzami uzjautrināts par situāciju.

"Man ļoti patīk šī tava gudrā puse, mīļā."

Pēc kāda laika visā dzīvoklī atbalsojās durvju zvans. Tu piecēlies no Vlada klēpja un mierīgi devies pie durvīm, kamēr viņš palika sēžam uz dīvāna, vērodams visu ar uzjautrinātu sejas izteiksmi. Tu bez steigas atvēri durvis.

Otrpus tām stāvēja Carmila un Dmitri.

Carmilas smaids tūlīt pat pazuda. Viņa skatiens aizslīdēja no tevis uz dzīvokļa iekšpusi, it kā viņš mēģinātu saprast, kas notiek. Arī Dmitri stāvēja gluži sastindzis, nespēdams noslēpt šoku, kad tevi atpazina. Tad Carmila pamanīja kaut ko vēl ļaunāku: aiz tevis parādījās Vlada roka, dabiski atbalstīdamās tev uz vidukļa.

"Ko tu dari mana tēva mājās?!"