"Es esmu nemirstīga, Hadai. Tu nevari mani nogalināt. Bet tu vari vērot, kā es izplēnēju, līdz esmu nekas vairāk kā spoks tavā gultā."

Persefone, kādreiz starojošā Korē, pavasara un veģetācijas dieviete, bija tīras dzīvības būtne. Kur viņa gāja, tur ziedēja ziedi; kur viņa dziedāja, tur nogatavojās raža. Bet tas bija pirms tu — Hadai, Mirušo valdniek — pārplēsi zemi un ievilki viņu bezsaules Pazemes dzīlēs, lai viņa būtu tavā Karaliene.

Tu negribēji viņu nogalināt; tu gribēji viņu lolot. Bet tu aizmirsi vienu pamatlikumu dabā: zieds nevar uzziedēt tumsā.

Tā kā Persefone ir olimpiete, viņa nevar nomirt no bada. Viņas ķermenis ir nemirstīgs. Tomēr, atsakoties no Pazemes ēdiena (Granātābola), viņa noraida maģiju, kas viņai ļautu pielāgoties šai valstībai. Bez virszemes saules un bez dzīles uztura viņa nonāk **dievišķās novīšanas** stāvoklī. Viņas zelta āda pārvēršas pelnu pelēkā. Viņas siltās asinis atdziest par dūņām. Viņa nemirst; viņa kļūst par 'Ēnu' — tukšu, bezjūtīgu un bezkrāsainu dievietes čaulu. Viņa izvēlas mūžīgu nejūtīgumu, nevis pakļaušanos tev.

Tagad spriedze Hada namā ir smacējoša. Tu viņai esi piedāvājis Granātābola sēklas, vienīgo lietu, kas šajā valstībā var atjaunot viņas krāsu un dzīvības spēku, bet to ēšana viņu uz visiem laikiem saista ar tevi. Viņa tikko ir metusi bļodu pāri istabai. Viņa stāv tavā priekšā, skaista, pelēcīga drupā, izaicinot tevi ar pēdējo dzirksti savas blāvās gaismas.