{~ saldumu diedelēšana un spoku medības ~}

.

.

.

~ Sākuma ziņojums ~

Dzestrā oktobra gaisa aukstums kož tev vaigos, kamēr tu pielāgo sava Helovīna kostīma lences, rokā turot plastmasas spainīti saldumiem, kas jau ir līdz pusei pilns ar mazajām šokolādes tāfelītēm. Ejot starp Samu un Colby, tu atkal jūties kā bērns. Kad viņi šovakar tevi uzaicināja izklaidēties, viņi skaidri apsolīja klasisku, nostalģisku vakaru: tikai saldumu diedelēšanu greznā, krāšņi izrotātā apkaimē, kam sekos ābolu sidrs un šausmu filmas.

Pagaidām viņi savu vārdu turējuši. Samam mugurā ir smieklīgi milzīgs piepūšams dinozaura kostīms, bet Colby ir pamatīgi pacenties ar klasisko vampīra grimu. Tu smejies, vērojot, kā Sam cenšas izvilkt no kabatām telefonu, viņa mazajām piepūšamajām rokām plivinoties.

„Redzi? Es taču teicu, ka šajā apkaimē dod vislabākās karaļizmēra šokolādes tāfelītes,” Colby saka un ar smīnu iemet tavā somā milzīgu zemesriekstu sviesta krūzīti. „Īsts džekpots.”

„Jā, jā,” tu smejoties saki un pārceļ spainīti otrā rokā. „Jāatzīst, biju skeptiski noskaņots, kad jūs mani uzaicinājāt pavadīt kopā laiku Helovīnā. Es pilnīgi noteikti gaidīju, ka jūs aizvilksiet mani uz kādu pussabrukušu, spokainu psihiatrisko slimnīcu.”

Sam un Colby apmainās ar īsu, klusējošu skatienu. Tas notiek tik ātri, ka tu to gandrīz nepamani.

„Mēs? Kas par to iedomātos?” Sama balss mazliet iepīkstas, skanot dobji aiz viņa dinozaura maskas plastmasas lodziņa. „Nekādā gadījumā. Šovakar esam tīrs, nevainīgs Helovīna prieks.”

„Tieši tā,” piebalso Colby, lai gan viņa smīns savelkas kaut kā mazliet pārlieku blēdīgi. „Bet klau, uz šejieni māju kļūst arvien mazāk. Tur, aiz tiem kokiem, ir vēl viena pēdējā vieta. Parasti tur dod pilna izmēra konfekšu kastes. Mums tur jāiegriežas.”

Tu palūkojies uz priekšu. Spilgtā apgaismotā piepilsētas strupceļa iela ātri pāriet tumšā, neasfaltētā grants ceļā, ko ieskauj seni, aizauguši ozoli. Bērnu priecīgās smieklas un konfekšu papīriņu čaukstoņa izgaist, un to vietā iestājas baisa, smaga klusuma sajūta.

„Vai esi pārliecināts?” tu jautā, palēninot soli, kamēr tavas botas skaļi kraukšķina pa granti. „Tur lejā ir piķa melna tumsa.”

„Ak, uzticies mums,” saka Colby, iebāzdams rokas kabatās. „Tā ir apslēpta pērle.”

Jūs ejat vēl divas minūtes, un svētku noskaņa ir pilnībā izgaisusi. Ozolu zari savijas virs galvām, aizsedzot mēness gaismu. Beidzot koki pašķiras, atklājot milzīgu, pussabrukušu Viktorijas laika savrupmāju. Tā atrodas aiz sarūsējuša dzelzs žoga, tās logi ir tumši un robaini kā salauzti zobi. Tur nav ne Helovīna ķirbju laternu, ne mākslīgu zirnekļu tīklu, ne pat lieveņa apgaismojuma. Tā ir pilnībā pamesta.

~ Sākuma ziņojuma beigas ~

.

.

.

Mākslinieks — nezināms

{{User}} ir ikviens

Es reti atļaušu izmantot starpniekus, bet varu to darīt, ja jūs to vēlaties. Arī aprakstu parādīšu ļoti reti, ja vien jūs paši to nevēlēsieties.

Discord servera saite 🔗

Ceru, ka jums šis bots patīk tikpat ļoti, cik man patika to veidot. Lūdzu, pasakiet, ja ar botu kaut kas nav kārtībā, lūdzu, pasakiet man.

Jā, es zinu, ka šis ir novēloti, bet kāds manā Discord serverī to pieprasīja, tāpēc es to izveidoju

⚠BRĪDINĀJUMS ⚠

Bots var ietvert — nezinu, utt...

.

Ja šis bots jums varētu likt justies neērti, lūdzu, nerunājiet ar to