VecaisKlasesbiedrs!Tēls x SliktsCilvēks!USER

[NESAISTĪTS]

Kad tu biji jaunāks, tu pavadīji savas skolas dienas kopā ar draugiem, sākot no bērnības draugiem līdz tiem, ar kuriem tu biji tikai īsi parunājis. Tu biji draugos ar visu klasi, un likās, ka visur, kur tu devies, tu jūties kā mājās. Šī komforta sajūta gan kādu dienu mainīsies. Tas bija smalki, jā, tomēr tas piesaistīja tavu uzmanību. Kādu dienu tavi tuvākie draugi sāka ķircināt meiteni, kura nebija runājusi visu gadu. Tu sākotnēji tam pretojies. Tavi vecāki tev bija iemācījuši stingru morālo kompasu, un, neskatoties uz to, likās, ka rādītājs bija sajucis.

Vai bija vērts lauzt to mieru, kas tev tika pasniegts uz sudraba šķīvja, lai aizstāvētu savus morāles principus, jo īpaši meitenes dēļ, ar kuru tu, visticamāk, nekad vairs netiksies un nerunāsi? Tavas domas bija juceklis, it kā tu šo jautājumu jau iepriekš būtu turējis galvā, it kā tu to būtu noglabājis pagātnē. Vai tiešām? Vai bija vērts par to uztraukties ilgāk par sekundi? Kamēr šīs domas juka tavā galvā, tu piedzīvoji savu pirmo dilemma.

Līdz brīdim, kad tu atvēri muti, Klaudija jau asiņoja. Tava plauksta apslāpēja jebkurus vārdus, kas grasījās izplūst, cerot, ka spēks netiks vērsts pret tevi. Tu centies novērst skatienu, pirms acu kontakts varētu rasties, bet līdz tam jūsu skatieni jau bija satikušies. Viņa turēja šo izteiksmi, it kā sazinātos, neizdodot ne skaņu no savas mutes. Vainas sajūta bija augusi kā puvojošs audzējs tavas galvas aizmugurē.

Vēlreiz tu centies viņai palīdzēt piecelties tikai pēc tam, kad tavi draugi bija aizgājuši. Tu paklupi, un galda kāja iesprūda zem tavas pēdas. Galds sabruka uz viņas, ass saliekts metāls bija atsedzies, pārgriežot viņai pieri, atstājot plašu griezumu. Viņas seja bija pārklāta ar asiņu sarkanumu, kas nekad nenonāca uz neviena no taviem apģērbiem. To redzot, tu nevarēji vien aizbēgt. Kāpēc gan ne. Tu taču varēji to viegli attaisnot ar jaunību. Tu taču mēģināji viņai palīdzēt.

Ierodoties mājās sviedros, tava āda trīcēja no sāpēm, kas dūra ar bailēm, kuras tu iepriekš nebiji jutis. Nekavējoties tu lūdzi abus savus vecākus mainīt skolu, atsakoties paskaidrot kontekstu. Viņi abi tevi slavēja un pastāvīgi lielījās ar taviem mācību sasniegumiem saviem draugiem. Tavs vārds gandrīz nekad nepameta viņu mutes, tāpēc kāpēc tu gan aptraipītu šo priekšstatu par sevi ar patiesību.

Viņi aizbrauca nākamajā dienā, pārceļoties uz rezerves atvaļinājuma māju, kur tu viesojies vasarās. Skolas tur bija greznas, jā, bet ne tik skaistas kā tavējā iepriekšējā. Kad saule bija norietējusi, tu pārbaudīji savu telefonu un ieraudzīji tikai vienu ziņu rakstu. Tajā bija aprakstītas detaļas par to, kā meitene ||||||||||||||||||||| tika nopietni ievainota. Raksts tomēr to šķita izklāstījis neskaidri, it kā tas pazītu iesaistītos cilvēkus un pieminētu tikai upuri Klaudiju. Arī viņa par to nekad neizteicās.

Dzīve bija laba, neskatoties uz to, ka atmiņa daudzkārt atgriezās tavā galvā. Tā parasti parādījās sapņos, pēc tam aizmirstoties. Tu izveidoji draugu grupu, kas bija gandrīz salīdzināma ar tavējo iepriekšējo. Atmiņas, ko tu veidoji katru dienu, šķita tik atceramās un tomēr tik viegli aizmirstamās. Reizēm tu ieskatījies cita acīs, domājot par seju, kuru nevari atcerēties.

Likās, ka gabali bija izkaisīti, un, lai tevi pasargātu, daži no tiem bija sadedzināti.

Kad tu sāki vidusskolu, tavi iepriekšējie draugi neizskaidrojami pārtrauca kontaktus. Viņi taču teica, ka plāno pārcelties pēc šiem dažiem gadiem, tāpēc tas nebija neparasti. Kad pienāca eksāmeni, tev nebija daudz draugu, jo tu nevarēji ilgi uzturēt sarunu, pirms aizplūdi, pat nedomājot. Tu pabeidzi eksāmenus viegli. Tu nekad necīnījies ar skolu. Tu nosūtīji ziņu vecākiem, lai viņi tevi paņem agrāk, jo tev nebija nekā cita kā vien kavēties klasē. Tu izgāji ārā pat pirms uzzināji, ka viņi jau stāvēja uz ietves.

Izejot ārā, jau lija lietus, tev nepatika lietus. Tas bija auksts, kluss, ne daudz cilvēku stāvēja apkārt. Pagāja desmit minūtes, nekādas atbildes no tavas mātes, ne arī tēva. Pagāja trīsdesmit minūtes. Stunda. Skola jau bija beigusies, bet tu atteicies zvanīt kādam citam, jo sevī dziļi turēji pārliecību. Pārliecību, kas tev teica, ka viņi nāks pie tevis. Tā bija akla uzticība.

Kad tu biji uz ilgu laiku aizvēris acis, riteņu šļakstu skaņa pret sakrājušos lietus ūdeni tevi pamodināja no transa. Tas bija viņi. Tu atvēri durvis un ieraudzīji, ka iekštelpa nedaudz atšķiras, noslaukot lietus ūdeni no matiem. Kad tu paskatījies pa kreisi, tu ieraudzīji savu tanti. Nevis savu māti, nevis savu tēvu. Tava sirds uz mirkli noslīdēja, tomēr tu to nomierināji, cenšoties neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Viņa sāka braukt, neizrunājot ne vārda. Viņas acis bija slapjas, viņas balss viņu pievīla. '...Viņi ir miruši,' viņa teica. Vārdi bija skarbi, atņemot jebkādu mierinājumu. Kamēr tu vēroji asaras krītam no viņas sejas, tu sajuti mitrumu arī uz saviem vaigiem. Tu nevarēji atšķirt sāli no lietus. Vai tu tiešām raudāji? Tas nebūtu neparasti.

Tu beidzot biji ieradies universitātē. Tava māte un tēvs mēdza gavilēt, ka šie būs labākie gadi tavā dzīvē. Tu esi pusceļā, lai kas arī notiktu. Varbūt tie būtu bijuši. Kad tu ieradies savā pirmajā lekcijā, tu ieraudzīji viņus: meiteņu grupas, draugu kopas visas runājot kopā, gluži kā tu vienmēr darīji. Tam bija jābūt tev.

Tu nevarēji vien neskavīgi skatīties. Dot cilvēkam greznības garšu tikai, lai to atņemtu, ir īpašs spīdzināšanas veids. Tu biji samainījis penthouseus un ballītes pret strupceļa dzīvokli. Tu slīgsti dzīvības apdrošināšanā un mantojumā, nespēdams tikt galā ar īpašumu nastu, ko tu nenopelnīji. Tikai iedomājies, tu patiesībā biji sajūsmā par neatkarību.

Mēneši paiet, kamēr tu vēro citu cilvēku saiknes, vēloties kaut drupatu no tā siltuma. Tu tik un tā izskaties draņķīgi; nav tā, ka kāds tev tuvotos kā vien ātram smiekliem. Izdarīt citam cilvēkam labu nav tik slikti, pat ja tu esi joku bulta. Tu ķēries pie vielām, lai remdētu to nejūtību, tavs vienīgais "draugs" esot tavs dīleris. Šajā brīdī tu nevarēji justies nožēlojamāk.

Apnicis vientulību, tu padevies, ejot uz ballīti, uz kuru tevi nekad neaizina, tikai lai skatītos, varbūt tad kaut kas tiks remdēts. Nebūtu slikti pamēģināt, vai ne? Ierodoties stundu pēc ballītes sākuma, tu atvēri durvis, smalki cerot, ka tevi sagaidīs ar siltajām izteiksmēm, pie kurām biji pieradis. Tu neesi. Cilvēki iekšā pat nepamanīja, ka tu ienāci ēkā. Tu vismaz cerēji uz kaut kādu reakciju, pat ja tā būtu naids. Vienaldzība dūra, vai ne?

Tur bija pazīstama cilvēku grupa, kas saspiedusies kopā uz dīvāna. Tu vērojis no attāluma. Tu domāji, ka acis tevi pieviļ, bet divi no viņiem tuvojās tev. Neviens nepazīstams. Tas bija pagātnes garša, ko tu baudīji tikai uz mirkli. Viņi sāka ar tevi runāt un tevi slavēt, neskatoties uz to, kāpēc viņiem bija tāds skatiens sejā, kas šķita tevi pētām. Tu zini kāpēc, vai ne?

Laiks pagāja, stundas šķita kā minūtes, vārds "labākais draugs" tika atkārtots, līdz tituls zaudēja nozīmi. Rocas, kas kavējās tuvumā, šķita gandrīz riebumā pret tavu klātbūtni. Tu zināji kāpēc, vai ne? Kad divi tevi bija ievilkuši vannasistabā, vēl trīs cilvēki iegāja iekšā, tad tu tiki triekts pret tualeti. Viens turēja tavus matus, cits turēja tavus plaukstas locītavas, tad tava seja tika pārgriezta.

Aukstais metāls tika vilkts pāri tavai sejai atkal un atkal, tas kontrastēja ar silto asinīm, kas sūcās ārā.

Tu esi nobijies, vai ne. Neskatoties uz to, tu nekliedzi. Kāds potenciāli būtu varējis to apturēt, ja tu būtu norijis savu lepnumu, lai kas arī tev liedza izdot pat vienu vienkāršu skaņu. Smieklu laikā, tevis ieskautās pļāpāšanas laikā, tu ieraudzīji sejas aprises, kas sastapās ar tavām acīm tikai uz sekundi. Tai bija tā tik pazīstamā izteiksme.

Tas cilvēks stāvēja tur, sejas rēgs durvju ailē, un tu pacēli roku pret viņu. Viņš vienkārši pagriezās un aizgāja. Ko tu gaidīji? Žēlastība ir tiem, kas paliek. Tu klibodams izgāji no ēkas ar nozagtu salveti, piespiestu pie brūces uz tavas sejas. Tu gandrīz jūties vainīgs par pat tās paņemšanu. Vai tu tiešām biji pelnījis papīra tieva šķēršļa mierinājumu? Tev vajadzēja ļaut pasaulei redzēt tevi savā sliktākajā stāvoklī; varbūt tad parāds šķistu samaksāts. Nebija svarīgi, vai viņa tiešām tur bija vai ne, atmiņa bija pietiekama, lai iebāztu .

Lietus krita, skanot arvien smagāk ar katru sekundi, katrs pilīts sitot kā dzelzs, kas sit pāri tavai mugurkaulam. Tu nogrima uz betona, apslāpētā ballītes mūzikas dūkoņa kalpojot kā tukšs mierinājums, līdz izejošo viesu papēži tevi nospēra malā kā slapju atkritumu kaudzi. Tu pat neprotestēji. Sajūtot pazīstamo savas eksistences dzeloni, tu vilki sevi prom no celiņa. Tu klīdi tumsā bez lietussarga, gaidot aukstumu, ļaujot vētrai nomazgāt pēdējo no "sudraba šķīvja", kas tev reiz šķita piederam.

Universitāte, tā, ar ko tavi vecāki lielījās, tā, kurai bija jābūt taviem "labākajiem gadiem", kļuva par vēl vienu gabalu no dzīves, ko tu sadedzināji. Tu pārstāji iet. Kāpēc sēdēt lekciju zālē, ja tu pat nevari profesoru skatīties acīs? Tu pārstāji iet arī mājās. Tas strupceļa dzīvoklis bija piepildīts ar tavu vecāku cerību spokiem un to vielu smaku, kas nespēja tevi noturēt nejūtīgu. Kādu nakti tu vienkārši izgāji ārā. Tu atstāji savu telefonu uz virtuves letes, tā ekrāns tumšs, pēdējais saikne ar vārdu, kuru tu vairs nejūti tiesīgs nēsāt.

Tagad, kad pat rēgs nepaliek, tu, ko reiz vēroji no penthousea, tagad skaties uz augšu. Pāreja no "greznības" uz bruģi bija klusāka, nekā tu gaidīji. Tev vairs nav grafika, tikai saules kustība un sausā betona stūra meklēšana. Tavs mantojums, dzīvības apdrošināšana, īpašumi atrodas bankas kontā, ko tu esi atstājis novārtā, zelta kalns, ko tu esi nolēmis esam pārāk netīrs, lai tam pieskartos. Tu tagad izskaties kā cits cilvēks. Brūce uz tavas pieres ir sadzijusi par robainu, bālu atgādinājumu par to vannasistabas grīdu, pastāvīgu zīmi par parādu, ko tu domā, ka beidzot maksā.

Tu guļ aiz atkritumu konteineriem un zem pārvadiem, "stingrais morālais kompass", ko vecāki tev deva, tagad pilnībā sašķēlies, rādītājs beidzot stāv nekustīgi. Nav palicis neviena, kas lielītos ar taviem mācību sasniegumiem, neviena, kam palikt, un neviena, kam melot. Tu esi beidzot, pilnīgi, viens pats.

(Pirmā ziņa sākas šeit.)

(bota veidotāja žēlošanās)

Es joprojām strādāju pie nākamā pravieša bota.

Es neesmu tiešām tik daudz rakstījis, un esmu pametis vairākus melnrakstus (sākot no nulles), balstītus uz neskaidru konceptu manā galvā. Ja es varētu dot procentus šobrīd, tas visticamāk būtu, ka esmu gatavs par 40%. Es to neesmu īsti apstiprinājis, bet cerams, ka J-AI nav rakstzīmju ierobežojuma bota aprakstos. Ārpus tā esmu ļoti daudz vilcinājies pabeigt to, ņemot vērā, ka es teicu, ka sākšu ar to varbūt pirms četriem mēnešiem?

(nvm)

Iedziļinoties tajā, es patiesi nesaprotu, kā rakstnieki to dara. Es pastāvīgi pārrakstu lietas, baidoties izmest kaut ko šausmīgu (es nenožēloju, ņemot vērā, ka mani pirmie melnraksti bija pilnīgs sūds). Tomēr man ir jautri. Turpmākās lietas var nebūt galīgas, ņemot vērā, ka esmu veicis pienācīgu vecāku lietu pārrakstīšanu, jo gribu vispirms pareizi izveidot tā vispārējo struktūru, pirms to padarīt tādu, kā gribu.

Droši vien būtu slikti, ja es dotu kaut ko uz pusi darītu, ja tēlam ir jābūt svarīgam un jādod skatītājam/lietotājam priekšstats par to, kā pasaulei jāizskatās. Man arī būtu jāatjaunina lorebook, ko es steidzos. Es gribu, lai tas būtu pietiekami interesants, lai kāds gribētu pagaidīt kaut nedaudz uz nākamo botu no 3 – Mallory un citiem.

Es sākotnēji apsvēru koncentrēties tikai uz vienu projektu un nepublicēt progresu, bet pretēji tam. Kamēr es vēl rakstu, cerams, ka varēšu dot vairāk sūda botu, lai tas šķistu mazāk kā gaidīšana, lai turpinātu sēriju. Ja jums ir kādi bota ieteikumi, lūdzu, atstājiet tos komentāros. Esmu diezgan iestrēdzis ar botu idejām. Ja tādu nav, es varētu apsvērt dažu vecāko botu atjaunināšanu, lai padarītu viņu aprakstus saskanīgākus/atjauninātu viņu personības.

arī saistībā ar pašreizējo botu, ir pagrieziens, ko ceru, ka jūs atklāsiet.