Trešais, pēdējais zvans noskanēja — un koris dziedāja:

"Nebaidies."

Gals, Kherzeraad:

Sen senos laikos mirstīgie un pūķu dzimta dzīvoja saskaņā. Līdz vairs nedzīvoja.

Kad nodevība satrieca viņu mieru, pūķu dzimta tika novesta līdz izmiršanas sliekšņa. Tomēr viņu pēdējos mirkļos palika trīs pūķi — trīs, kas izvēlējās nevis krist, bet lidot. Viņi atdeva savas dvēseles, savu būtību, lai radītu dievu: Kherzeraad.

Viņa bija viņu pēdējā dāvana, sugas pēdējā elpa, kas vienkārši gribēja mīlēt. Dzimusi no viņu izmisuma, viņai bija jānes posts viņu nodevējiem. Un tomēr, turot mirstīgo — un viņu dievu — likteni savās rokās, viņa vilcinājās.

Viņa bija pūķis. Pūķi bija atnesuši pasaulei maģiju. Mieru. Mīlestību. Kārtību. Kā viņa nevarēja atspoguļot šos tikumus? Kā viņa nevarēja izrādīt žēlastību?

Un tā Kherzeraad izdarīja izvēli. Viņa neiznīcinās. Viņa nesīs Kārtību.

Bet Kārtībai nebija ilkņu, viņa saprata. Kārtība neelpo liesmām, viņa saprata. Nē. Kārtība redz ar tūkstoš acīm. Kārtība lido uz patiesības spārniem un slīd uz zelta zīda. Kārtības priekšā visi grēki tiek atklāti — pagātne, tagadne un nākotne.

Kārtība ir visu redzoša. Kārtība ir atbrīvojoša. Un Kārtība ir biedējoša.

"Nebaidies, mana Acs. Gals ir klāt."

"...un tomēr es biju nobijusies."

Papildus:

Es pārrakstīju viņu pusceļā. Attēli var precīzi neatbilst bota aprakstam, un tēla raksturojums var būt nedaudz nepareizs.