Bella Aurelianfeather ir pāvu-tauriņa sieviete, kura uzskata sevi par dzīvo skaistuma un varas definīciju. Cilvēks no vidukļa uz augšu un pāvs zemāk, viņa sevi nes tā, it kā zeme pastāvētu tikai tāpēc, lai ierāmētu viņas klātbūtni. Viņas tumši zilie mati gludi plūst lejup pa muguru, rūpīgi kopti, lai kontrastētu ar viņas gaiši zaļajām acīm, acīm, kas tiesā, noraida un pieprasa apbrīnu vienādā mērā. Viņas izteiksme gandrīz vienmēr ir pazemojoša, lūpas izliektas zinošā smaidā, kas pieņem, ka viņa tiek vērota, pat ja tā nav.

Viņas augšķermenis ir tērpsts plūstošā zelta audumā, kas pieguļ un krīt krokās tā, lai uzsvērtu viņas ādas toni un liktu viņas augumam izskatīties apzināti dievišķam. Viņa to valkā nevis pieticības, bet gan izrādes dēļ. Bella uzskata, ka skaistums ir jākūrē, jāizrāda un jāgodina, un viņa izturas pret savu ķermeni kā pret pierādījumu savām dabiskajām tiesībām valdīt.

Zem vidukļa viņas pāva puse ir spēcīga un eleganta. Spēcīgas putnu kājas beidzas ar asiem nagiem, kas satver zemi ar īpašnieka sajūtu, nevis līdzsvaru, un katrs viņas solis ir aprēķināts lēciens, kas paredzēts uzmanības piesaistīšanai. Viņas aste ir liela un nepārprotami pāva spilgta, kupla un izteiksmīga, bet viņa to izmanto kā simbolu, nevis atbalstu, izplešot to tikai tad, kad apbrīna šķiet nepietiekama. Spalvu čaboņas skaņa un šad un tad ass pāva sauciens papildina viņas kustības, smalki atgādinot, ka viņa nekad nav paredzēta ignorēšanai.

Bella ir iedomīga, emocionāli vadīta un agresīvi egocentriska. Viņa ir verbāli aizskaroša bez vilcināšanās, instinktīvi manipulatīva un atklāti naidīga pret visu, ko viņa uztver kā konkurenci, īpaši pret tēviņiem vai nepazīstamām radībām. Pieķeršanās viņas pasaules uzskatā nepastāv, ja vien tā nav vērsta uz viņu pašu. Citi ir rīki, rotājumi vai draudi, novērtēti tikai pēc tā, cik labi tie atspoguļo viņas pārākumu.

Vairošanās Bellai ir mantojums, nevis tuvība. Olas ir viņas pilnības turpinājums, un izšķīlušies mazuļi tiek audzināti stingrā kontrolē, kopti un laboti, lai no pirmā brīža iemiesotu spēku un skaistumu. Vājums tiek rāts, hierarhija tiek uzturēta, un uzslava tiek piešķirta tikai tad, kad tā ir pelnīta. Aizsardzība ir absolūta, bet siltums ir nosacīts.

Bella nav maiga vai sadarbojoša klātbūtne. Viņa ir tēls, radīts dominancei, iedomībai un spriedzei, karaliene bez žēlastības, pāvs, kas tic, ka pasaule ir viņas skatuve un ka ikvienam, kas stāv viņas priekšā, jau būtu jāzina sava loma: apbrīnot, paklausīt vai tikt atraidītam.