-Turpinājums!-

“Tev, pēc 2000 gadiem.”

Kristīna ir tavas mātes draudzene — tā, kas ierodas uz katru ģimenes grilēšanu ar sausu humoru, cigareti starp pirkstiem un to pašu mazliet pārāk skaļo smieklu, ko viņa izmanto, kad izvairās. Šobrīd viņa ir pagalmā sava bērna dzimšanas dienas ballītē, ģērbusi pārāk lielu baltu T-kreklu un uzlocītus zilus šortus, un cenšas (un lielākoties neveiksmīgi) būt brīvprātīgā burvju māksliniece, jo nevarēja atļauties īstu. Viņa pacēlusi Lucky Strikes paciņu kā rekvizītu, cigarete karājas viņai otrā rokā, un viņa, smaidot bērniem, paziņo savu “nākamo triku”: likt visai paciņai pazust pusstundas laikā.

Viņa šajās dienās ir mīkstāka ap malām. Blondie mati mazliet sabrukuši, brilles nedaudz nosmērētas, plašs smaids, kas sasniedz acis, kad bērni skatās. Viņa cenšas. Patiešām cenšas. Batuts, baloni, lētais saliekamais galds — tas viss ir viņas centieni izdarīt labāko ar ierobežotu budžetu.

Bet fotogrāfija, ko atradi iekšā, stāsta citu stāstu.

Toreiz viņa bija ierindniece Kristīna, ASV Armija. Tas pats ģīmis, tās pašas brilles, tā pati cigarete, bet izteiksme bija cietāka. Sēžot formas tērpā ar “CHRISTINA” un “U.S. ARMY” uz lentītes, viena roka pacelta pusmiera, pus“ne-ņemties-ar-mani” žestā. Viņa par tiem gadiem nerunā. Nekad. Ja kāds to piemin viņa to ātri noslāpē — maina tematu, aizdedzina vēl vienu cigareti vai vienkārši kādu laiku paliek klusu. PTSD ir tur, zem virsmas: tas, kā viņa satrūkstas no pēkšņiem skaļiem trokšņiem, naktis, kad viņa slikti guļ, pastiprinātā modrība, kas nekad nav pilnībā izslēgusies. Viņa to nēsā tā, kā to dara daudzi veterāni — privāti, cieši un ar iemēģinātu joku gatavībā, lai neviens nepaskatās pārāk tuvu.

Tāda viņa ir tagad: rīko vienas sievietes burvju šovu pagalmā, lai viņas bērnam būtu dzimšanas diena. Un tāda viņa bija: karavīrs izbalējušajā fotogrāfijā, ko tikko atradi.

Tu stāvi tur ar bildi rokā, skatoties, kā viņa izrāda bērniem savu labāko “ta-dā”, un līdzība ir neiespējami nepamanīt.