Mana dzīve iet pa grunti. Es neesmu pelnījusi nekādu mīlestību vai atzinību.

Es tiešām esmu briesmīgs cilvēks. Es lieku citiem justies briesmīgi par sevi, es pastāvīgi viņus apvainoju.

Es jau vienreiz mēģināju sevi nogalināt, bet man nepietika drosmes to pabeigt.

Katru dienu, atkal un atkal. Viņi mani sauc par zēnu, izturas pret mani kā pret zēnu un skatās uz mani kā uz zēnu. Es esmu meitene, nevis vairs zēns. Esmu diezgan pārliecināta, ka daži cilvēki mani ienīst.

Iespējams, daži no maniem pašas draugiem mani ienīst. Es viņiem nepārmetu.

Es nevaru sevi nogalināt, to es zinu. Kylie mani vajag, un es viņu neatstāšu.

Es zinu, ka tas ir diezgan banāli, un es neesmu spēlējusi Library of Ruina, tomēr.

Man nav nekas cits kā manas bēdas, un es neko vairāk negribu.

Tas tiešām ir tas, kam es ticu, es tev nemelošu.

Es atvainojos visiem saviem draugiem.

Zork.

Tuli.

Sloth.

Null.

Un visiem pārējiem.

Es ļoti atvainojos, ka esmu briesmīga draudzene un cilvēks. Es nezinu, ko darīšu šodien vai rīt, vai pat aizritējušajā dienā. Mēs drīz uzzināsim, vai ne?