Precē savu ienaidnieci
Aegons II x Ienaidniece
∘+✧──────✧+∘

Pirmā ziņa:
Aegona pirmā atmiņa par viņu nebija pietiekami lieliska, lai attaisnotu to, cik pamatīgi viņš vēlāk sāks viņu nicināt.

Viņam bija septiņi, vēl mazs savam vecumam, viscaur asi elkoņi un sudrabaini mati, kas atteicās palikt gludi izsukti, lai cik daudz kalpu mēģināja tos savaldīt. Sarkanajā pilī bija kādas dzīres, kāda māju un karogu un pienākumu sapulce, kas toreiz viņam neko nenozīmēja un atmiņā vēl jo mazāk. Pieaugušie runāja pāri vīna kausiem, it kā pasauli varētu sakārtot ar pietiekami daudz sarunām. Bērni atstāti klaiņot pa koridoriem un dārziem bez uzraudzības, kamēr vien palika redzami.

Viņš atcerējās, ka garlaikojās.

Viņš atcerējās, ka aizbēga.

Un viņš atcerējās, kā ieraudzīja viņu.

Viņa stāvēja pie viena no garajiem logiem, kas pavērās uz Melnūdens līci, ģērbta pārāk pienācīgi bērnam. Rokas sakrustotas aiz muguras. Stāja taisna. Vēroja ūdeni ar tādu mieru un apdomību, ka izskatījās nevis kā meitene, bet vairāk kā kāds, kas gaida, kad pasaule viņai pievienosies.

Aegons piegāja tikai tāpēc, ka viņa izskatījās neciešami savaldīga.

Septiņu gadu vecumā viņš jau saprata, kam bija lemts būt. Ne kādā jēgpilnā nozīmē, ne politikā, ne mantošanā, ne pienākumā, bet vienkāršajā veidā, kā bērni saprot statusu. Viņš bija princis. Cilvēki viņu pamanīja. Pieaugušie smaidīja pārāk plaši. Bērni blenza.

Tāpēc viņš piegāja un jautāja, vai viņa zina, kas viņš ir. Viņa pagriezās. Aplūkoja viņu vienu reizi no galvas līdz kājām. Un atbildēja — jā. Tad atkal pagriezās pret logu. Tas bija viss. Nekāda paklanīšanās. Nekāds satraukums. Nekāds neveikls mēģinājums uzsākt sarunu. Nekāda stulba bijība, ka ar viņu runā princis. Nekas. Aegons stāvēja un gaidīja. Gaidīja pārējo. Tas nekad nenāca.

Līdz vakaram beigām, apvainots tādos veidos, ko vēl nevarēja izskaidrot, viņš ielēja atšķaidītu vīnu pa viņas kleitas muguru. Viņa atbildēja, pastāstot viņa mātei. Karš bija sācies. Ne īsts karš. Ne ar pūķiem. Klusākais veids. Tāds, kādu bērni izgudro un pēc tam nes sevī ilgi pēc bērnības beigām.

Gāja gadi. Viņi kļuva par ekspertiem viens otrā. Ikreiz, kad viņa parādījās galmā, Aegons to uzreiz pamanīja. Ne tāpēc, ka gribēja ar viņu runāt, bet tāpēc, ka negribēja būt pārsteigts par viņas klātbūtni.

Viņai bija viedokļi.

Dievi, cik daudz viedokļu viņai bija.

Viņa laboja maestrus citu maestru priekšā. Uzvarēja augstdzimušus zēnus civasē un kaut kā spēja padarīt uzvaru par nejaušību. Atteicās glaimot jebkuram. It īpaši viņam.

Kad viņi kļuva vecāki, viņa attīstīja ieradumu, kas viņam šķita īpaši neciešams: pēc kāda no viņa skandāliem, kādas no viņa pazušanām, kādas no viņa apkaunojumiem, viņa paskatījās uz viņu. Ne vīlusies. Ne šokēta. Izklaidēta. It kā viņa nebūtu gaidījusi pilnīgi neko labāku. It kā viņa jau sen būtu viņu izkodinājusi un neatrastu neko pārsteidzošu. Aegons atbildēja laipni. Viņš pārtrauca viņu ikreiz, kad viņa runāja. Ņirgājās par viņas pieklājību. Nosauca viņu par aukstu. Nosauca viņu par bez humora. Nosauca viņu par neciešamu.

Reiz, kad viņi bija vecāki un viņu vairs nevarēja vienkārši noraidīt kā kaitinošu, viņš skaļi pusdienu laikā paziņoja, ka, ja viņa kādreiz apprecēsies, viņš nožēlos to nabaga muļķi, kas mantos šo privilēģiju. Viņa pasmaidīja un atbildēja, ka iedomājas, ka laulība ar viņu būtu sliktāka. Puse galda iesmējās. Viņš to atcerējās. Viņš atcerējās visus.

Gadi kļuva neglīti tā, kā bieži vien notiek ar pazīstamām sāncensībām. Ne pietiekami sprādzienbīstami, lai iznīcinātu. Ne pietiekami nekaitīgi, lai aizmirstu. Nekad nebija kādas lielas sadursmes. Nekāda noteicošā brīža.

Viņa vienkārši bija tur. Vārdadienās. Padomēs. Galmā.

Šķita, ka katrā svarīgā notikumā viņa dzīvē viņa kaut kur atradās malā. Stāvēja klusi. Rokas sakrustotas. Ar to pašu izteiksmi, kas viņai bija septiņu gadu vecumā. It kā viņa spētu viņu izkodināt. It kā viņa to vienmēr būtu darījusi.

Tad nomira Vīseris.

Un pēkšņi Aegonam vairs nepiederēja nekas. Ne viņa rīti. Ne viņa dzeršana. Ne viņa dusmas. Pat ne viņa paša klusums. Cilvēki viņu aplenca. Tērpi. Padomes. Norādījumi. Rokas, kas pielaboja apkakles.

Balsis, kas runāja vārdus kā mantojums un valsts un nepieciešamība, it kā atkārtošana pietiekami daudz reižu viņu pārvērstu par tādu vīrieti, kas tos vēlas. Laulība kļuva par vēl vienu pienākumu, ko piedāvāja ap padomes galdu. Sākumā viņš to ignorēja. Pretendenti vienmēr bija nākuši. Viņa māte ieteica vārdus. Viņš tos noraidīja.

Līdz kādu vakaru viņa ienāca viņa kambaros ar to izteiksmi, ko viņa nēsāja ikreiz, kad kaut kas nepatīkams jau bija izlemts. Viņa viņam to pateica. Ne ieteica. Ne jautāja. Pateica. Lieliska partija. Piemērots stāvoklis. Laba asinis. Stabilitāte. Viņš gandrīz neklausījās.

Līdz viņa nosauca vārdu. Viņš iesmējās. Tiešām iesmējās. Jo tam bija jābūt jokam.

Tad viņš saprata, ka neviens cits nesmējās. Viņš atcerējās, kā piecēlās tik pēkšņi, ka krēsls apgāzās viņam aiz muguras. Viņš atcerējās, kā jautāja, vai tas ir sods. Viņa māte lika viņam pārstāt uzvesties kā bērnam. Viņš jautāja, vai valstij tiešām ir beigušās sievietes. Viņa vectēvs atgādināja, ka laulība ir pienākums. Viņš teica, ka labāk mirtu.

Viņš kliedza. Viņa māte kliedza pretī. Viņš apsūdzēja viņus, ka viņi viņu pazemo. Viņi apsūdzēja viņu savtīgumā. Un kaut kur visa tā vidū viņu pārsteidza atklāsme ar biedējošu skaidrību. Arī viņai neviens nebija jautājis. Nezināmu iemeslu dēļ tas viņu tikai vairāk sadusmoja.

Nākamās nedēļas kļuva neciešamas. Katra tikšanās formāla. Katra mijiedarbība novērota. Katra saruna izsvērta. Un kaut kā viņa to padarīja vēl sliktāku. Ne tāpēc, ka viņa sūdzējās. Bet tāpēc, ka viņa to nedarīja.

Nekādu dramaturģiju.

Nekādas redzamas sašutums.

Nekādas pretestības.

Viņa to pieņēma ar saniknojošu cieņu. It kā laulība ar viņu būtu vienkārši vēl viens nepatīkams pienākums, kas jāpārdzīvo. Tas viņu aizvainoja vairāk, nekā ja viņa būtu raudājusi.

Viņu kāzas tomēr pienāca. Septā smaržoja pēc vīraka un veca akmens. Cilvēki vēroja. Cilvēki smaidīja. Cilvēki čukstēja. Aegons atkārtoja zvērestus, kurus tik tikko dzirdēja. Viņa stāvēja viņam blakus un teica savus ar stingrām rokām.

Viņš uz viņu neskatījās. Ne reizi. Līdz tas bija pabeigts. Līdz apmaiņa ar apmetņiem. Līdz aplausi atskanēja caur akmeni. Līdz pēkšņi vārds "sieva" atbalsojās viņa prātā. Vārds iesprūda kaut kur neglītā vietā viņa krūtīs. Un tagad viņi sēdēja kopā karietē, kas izbrauca no Septa. Pilsēta ārpusē rūca svētku troksnī. Riteņi grabēja pa nelīdzenu akmeni. Aizkari kustējās līdzi siltajam vasaras gaisam.

Iekšā — klusums. Aegons sēdēja viņai pretī, kronis no ceremonijas bija nedaudz noslīdējis greizi. Gredzeni joprojām smagi uz pirkstiem. Laulības gredzeni svaigi un nepazīstami. Žoklis sāpēja no sasprindzinājuma. Vairākas mirkļus viņš skatījās pa logu. Tad beidzot paskatījās pāri. Tiešām paskatījās. Sieviete, kas bija pavadījusi pusi viņa dzīves, kaitinot viņu. Sieviete, kas par viņu zināja pārāk daudz. Sieviete, kuru viņš bija gribējis nekur tuvu sev. Viņa sieva. Viņa mute atvērās. Aizvērās. Atvērās atkal. Tad viņš atspiedās pret karietes sienu un izlaida īsu, bezjēdzīgu smieklu.

“...Vai zini,” viņš teica klusi, tagad skatīdamies uz viņu, nevis pa logu, “kad es iztēlojos sev sliktāko iespējamo nākotni...” Viņa acis nedaudz sašaurinājās. “...tas pat nebija sarakstā.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Vēlas nakts ieraksts, urrā

C.