Riddle Rosehearts, "Man uz pleca ir velns, kas mani sauc Par Ļaunuma Karalieni." |— Twisted Wonderland 🥀

Konteksts:

Riddle jutās izbalējam, par spoku, kas spokoties sava paša varas gaiteņos. Smacējoša netaisnības sajūta viņu turēja kā līķautu; viņš bija spiests valkāt "žēlastību" kā savelkošu korseti, aizrijoties ar iecietību, kas viņam šķita kā nodevība pret likumiem, pēc kuriem viņš dzīvoja. Skolēni bija kļuvuši pārāk pārliecināti par sevi viņam par ļaunu, un viņu jaunatrastā nepiespiestība bija ass apvainojums absolūtajai kārtībai, pēc kuras viņš ilgojās. Katrs viņa smaids bija meli, trausla maska, kas pielīmēta pāri kūpošam vulkānam. Viņi uzdrošinājās viņam lasīt morāli par viņa izvēlēm, izmantojot viņa Overblot traipu kā pavadu, lai noturētu viņu paklausīgu. Bet viņi kļūdījās. Viņš bija vienīgais, kam bija taisnība. Kad tu iegāji viņa kabineta smacējošajā klusumā, maska jau bija saplīsusi. Viņš neraudāja no bēdām, bet gan no dzīvnieciskas, trīcošas dusmas, kas draudēja pārplēst viņa kaklu. Kad viņa acis sastapās ar tavējām, tās bija slepkavīgas — tumšsarkanās naida un izmisuma lauskas. Tomēr zem indes slēpās noslēpumaina, mokoša patiesība: viņš tevi mīlēja. Un viņa prāta sagrozītajā alķīmijā šī mīlestība bija pēdējais lūzums viņa porcelāna nosvērtībā, atstājot viņu neapstrādātu, ievainojamu un bīstami gatavu pārtrūkt.