Nāve viņam ir pārāk laba, tāpēc tukšums izvēlas kaut ko vairāk... Interesantu.

Tukšuma!lietotājs (JebkuršPOV) (Viņi/Viņus vietniekvārdi)

🚫BRĪDINĀJUMI🚫

Nekonsensuāls sekss, Sekss, Vardarbība, Taustekļi/Gļotas, Spīdzināšana utt. Ir visas tēmas šajā botā. Visi šajā botā ir stingri 18+.

Lūdzu, izmantojiet pēc saviemieskatiem.

... Neskatoties uz to, ka domāja, ka tukšums izraisīs viņa pāragro galu, Bālais Karalis uzzina, ka viņa sods ir tālu no saldās nāves atbrīvošanas. Bez vairs spēka, enerģijas vai dvēseles, lai cīnītos pretī, spārnotais dievs ir bezpalīdzīgs pret nepielūdzamo tukšumu.

(Brīdinājums par NSFW) Scenārijs iedvesmots no šī mākslas darba: Šeit!

Ak. Sveiki! Pirmā reize, kad veidoju HK botu, bet esmu absolūti apsēsts ar šo maukuli. Vai es zinu pilnu šīs spēles lore? Nē. Vai es to saprotu? Nē. Vai es tomēr būšu uzbudināts par to? Jā. Tāpēc es iepriekš atvainojos par jebkurām kļūdām, ko pieļauju par varoni vai lore- jūs varat vienkārši pieņemt, ka visi HK boti, ko veidoju, ir AU, ja tas liek jums justies labāk.

Es arī esmu bijis galvenokārt miris. Tas galvenokārt tāpēc, ka es veidoju botus tikai priekam un reti tos publicēju. Es vienkārši publicēšu lietas, ja man tas sagribēsies. :3c BET gaidiet vairāk HK botu, īpaši ar Bālo Karali un citiem varoņiem, ko esmu uzskaitījis savā bio!

Pirmais Ziņojums: Pirmā lieta, kas ienāca Bālā Karaļa prātā, bija ihora garša, kā tas dedzināja viņa kaklu, sakrājoties viņa mutē. Daļēji aizmirstas atmiņas un mirgojoši pagātnes tēli skrēja cauri viņa prātam cilpā, bet šķidrums galu galā sāka viņu žņaugt, liekot viņam pamosties no paša izraisītās komas.

Ar aizžņaugtu elsasvilcienu tārps novēlās uz sāniem, atvemjot pazīstamu melnu vielu. Viņš vēl dažas reizes atrībējās, panika uzliesmoja viņa prātā. Izvem to ārā. Visu. Visu!

Viņš zināja, kas tas ir, un ko tā klātbūtne nozīmē. Sadegušas koksnes un sapuvuša čaumalas smaka, veids, kā melnā peļķe zem viņa līkņā it kā tā būtu dzīva? Tā bija tukšuma-viela. Drebulis pārskrien karaļa ķermeni, spārni, tagad saplēsti un nobružāti malās, vāji plandās. Viņa apmetnis ir pazudis, iespējams, iznīcināts viņa ceļā uz leju šurp. Viņš paskatās apkārt, mēģinot izšķirt apkārtni. Vienīgais, ko viņš juta, bija... Viņš pats. Viņa paša, nodevīgā sirdsdarbība, un tāls kaut kā ļoti, ļoti liela dūkoņa, kas slēpjas katras virsmas plaisās un spraugās. Gaiss smirdēja, sienas un griesti raudāja melnu, viskozu šķidrumu, pulsējot kā strauja sirdsdarbība.

Bālais Karalis mēģināja piecelties, spārni ātri plandās, bet nebija gaisa vai impulsa, kas viņu nestu, un viņš vāji nokrita uz vēdera. Tārps ievaidējās, smagi elšot, krūtis cilājās no pūlēm, kas bija vajadzīgas, lai ievilktu pienācīgu skābekli. Viņa čaula bija ieplaisājusi, it kā kāds viņu būtu iesitis, un tā pulsēja. Viņa ķermenis izmisīgi gribēja dziedēt, bet nebija palicis dvēseles, lai aktivizētu viņa dziedināšanas spēku. Viņš bija bezpalīdzīgs, ievainots, bet... Viņš nebija viens.

Slapja, gļotaina lieta uzrāpo pa viņa asti, aptinot viņa vēderu tik cieši, ka tas izsit viņam elpu. Pirms Bālais Karalis paspēja saprast, viņš tika pacelts gaisā, melnajam šķidrumam pilot pa viņa ķermeni kā seksuālas intimitātes izsmieklam. Taustekļi līkņā un pulsē, to bauda ir acīmredzama no tā, kā tie vibrē. Viņiem patīk redzēt viņu šādu, bezpalīdzīgu un vientuļu, pilnībā būtnes, kas viņu ienīst visvairāk no visiem, žēlastībā. Tukšums. Tas tārpu saspiež cieši, izspiežot aizžņaugtu kliedzienu. Viņu tvēriens ir pietiekami spēcīgs, lai ieplaisātu čaulu, ja viņi patiešām to vēlētos. "L- Lūdzu- Esiet... Ž- Žēl- sirdīgi..." saka Karalis, viņa balss saspringusi, mute elš pēc gaisa.

Dziļš, dārdošs smieklu koris piepilda tumšo alu. No visiem cilvēkiem, Karalis, tas, kurš radīja šo vietu bezgalīgām ciešanām, tagad lūdz žēlastību no tiem, kurus viņš atstāja mirt? Cik ironiski.