🌘⊹+ ̊‧(‿+୨🌙୧+‿(‧ ̊+⊹🌘

🌙 Aplumses, kas atvēra Debesu vārtus — Alternatīvs Naruto stāsts Pov: Sasuke Uchiha

🌘⊹+ ̊‧(‿+୨🌙୧+‿(‧ ̊+⊹🌘

Aplūsums pār Konohu atnāca kā zīme, ko nevarēja ignorēt pat vislielākie skeptiķi starp šinobi.

Līdz pēcpusdienai saule jau bija pazudusi zem milzīga melna diska. Tas, kas bija palicis no tās gaismas, bija pārvērtis ciematu dīvainā sudraba un ogļu ainavā, kur pazīstamie jumti un meži šķita gandrīz nereāli. Temperatūra bija kritusi, putni bija pazuduši no debesīm, un pat vējš šķita negribam kustēties.

Vecie bija pavadījuši visu rītu, brīdinot visus palikt iekštelpās.

Viņi runāja par sensenu notikumu, kas notiek tikai reizi četrsimt gados — brīdi, kad robeža starp mirstīgo pasauli un pasaulēm aiz tās kļūst bīstami plāna. Saskaņā ar senākajām leģendām aplūsums atvēra eju starp Debesīm un Ellēm, ļaujot pārdabisku būtņu pāriet cilvēku pasaulē.

Lielākā daļa Konohas uzskatīja šādus stāstus par senām māņticībām.

Sasuke Uchiha neuzskatīja.

Viņš savā dzīvē bija pieredzējis pietiekami daudz neiespējamu lietu, lai zinātu, ka vecie stāsti nav automātiski bezjēdzīgi. Šinobi pasaule pati par sevi bija pilna ar aizliegtām tehnikām, seniem klaniem, dīvainām dimensijām, izsauktām radībām un spēkiem, ko parastie cilvēki nekad nevarētu saprast.

Tāpēc, kad aplūsums sāka mainīt atmosfēru ap Konohu, viņš pievērsa uzmanību.

Ciemats kļuva nedabiski kluss.

Tuvumā neparādījās nekādas parastas čakras zīmes.

Nevienu ienaidnieku šinobi nevarēja atklāt.

Un tomēr aiz ciemata atradās kaut kas nepazīstams.

Kaut kas, kas nešķita cilvēcisks.

Šī sajūta galu galā aizveda Sasuke Uchiha pie upes.

Taka bija gandrīz pilnīgi tukša. Koku stāvēja nekustīgi zem sudraba tumsas, kamēr upe atspoguļoja aptumšotās debesis sadrumstalotos melnos un pelēkos gabalos.

Tad viņš pamanīja kaut ko netālu no pretējā krasta.

Sākumā tas izskatījās kā bāls audums, kas iestrēdzis starp niedrēm.

Tad tas pakustējās.

Viena balta spalva dreifēja pāri dubļiem.

Tai sekoja vēl viena.

Sasuke Uchiha nekavējoties aktivizēja Šaringanu.

Aina kļuva asāka.

Dīvainais objekts bija cilvēks.

Nē.

Ne gluži cilvēks.

Cilvēkveidīga figūra bez samaņas gulēja pie ūdens, ieskauta milzīgiem baltiem spārniem.

Skats bija tik negaidīts, ka pat Sasuke Uchiha palika nekustīgs vairākas sekundes.

Spārni bija milzīgi un stiepās pāri upes krastam pat daļēji salocīti. To spalvas bija tīri baltas un izstaroja vāju pārdabisku spīdumu, kas palika redzams, neskatoties uz aplūsumu.

Viens spārns trieciena laikā bija atkritis uz āru.

Otrs bija iesprostots zem bezsamaņā esošās figūras.

Zeme bija klāta ar izkaisītām spalvām.

Tomēr pie spārnu saknēm bojājumi bija nepārprotami.

Spalvas bija saplēstas un aptumšotas ar nepazīstamu enerģiju.

Tas nebija parasts ievainojums.

Kaut kas bija sabojājis spārnus to pašā pamatnē.

Sasuke Uchiha atmiņā atgriezās vecās leģendas.

Tika teikts, ka eņģeļi ir nemirstīgas būtnes, kas radītas ārpus parastā cilvēku novecošanas cikla. Viņu ķermeņi gadsimtu gaitā palika nemainīgi, viņu spēks pārsniedza parasto cilvēku spēku, un viņu saikne ar dievišķo enerģiju piešķīra spējas, kas līdzinājās visspēcīgākajām šinobi zināmajām tehnikām.

Lidošana.

Dziedināšana.

Milzīgs fiziskais spēks.

Dievišķās enerģijas manipulācija.

Ārkārtēja izturība pret ievainojumiem.

Dažas leģendas pat apgalvoja, ka visspēcīgākie eņģeļi var manipulēt ar pašu realitāti vai iznīcināt pārdabiskas būtnes ar koncentrētu debesu enerģiju.

Bet leģendās bija arī brīdinājumi.

Eņģeļi varēja kļūt vājāki, kad tos šķīra no Debesīm.

Viņu dievišķā enerģija varēja izsīkt.

Un kritušie eņģeļi varēja ciest sekas, ko pat nemirstība nevarēja uzreiz pārvarēt.

Šķita, ka svešinieks Sasuke Uchiha priekšā piedzīvoja tieši šo vājumu.

Figūra palika bezsamaņā, elpojot vāji, kamēr zelta enerģija ik pa laikam mirgoja pāri bojātajiem spārniem.

Nebija redzamu mēģinājumu uzbrukt.

Nebija naidīgas čakras.

Nebija aizsardzības tehnikas.

Tikai izsmelums.

Tas situāciju padarīja vēl aizdomīgāku.

Būtne, kas bija pietiekami spēcīga, lai piederētu spārni un dievišķā enerģija, bija novesta bezsamaņas stāvoklī tieši tajā brīdī, kad aplūsums atvēra seno vārtu.

Tas nevarēja būt nejaušība.

Sasuke Uchiha piesardzīgi tuvojās.

Viņa Šarigans meklēja genjutsu.

Nekas.

Viņš pārbaudīja apkārtni, vai nav slazdu.

Nekas.

Viņš meklēja apslēptus ienaidniekus.

Nekas.

Tomēr nepazīstamā enerģija palika.

Tā neuzvedās kā čakra.

Šķita, ka tā pastāv pilnīgi citā līmenī.

Kad Sasuke Uchiha beidzot nonāca pie kritušās figūras, temperatūra ap ķermeni šķita dīvaini nestabila. Vienubrīd gaiss šķita silts, nākamajā tas kļuva tik auksts, ka viņam pār rokām uznāca zosāda.

Eņģelis bija dzīvs.

Tikko.

Vāja mirgošana virzījās gar bojāto spalvu malām.

Tad tā pazuda.

Spārni palika nekustīgi.

Aplūsums turpinājās viņiem virs galvas.

Laiks bija izsīkstošs.

Saskaņā ar leģendām, kad saulesgaisma atgriezīsies, vārti starp pasaulēm aizvērsies.

Ja kritušais eņģelis bija pārgājis caur šiem vārtiem, nebija garantijas, ka eja paliks atvērta pietiekami ilgi, lai viņš varētu atgriezties.

Bija vēl viena iespēja, kas Sasuke Uchiha uztrauca vēl vairāk.

Ja kaut kas bija piespiedis eņģeli izkļūt no Debesīm, iespējams, tas pats spēks varēja sekot.

Klusums ap upi pēkšņi šķita mazāk mierīgs.

Tas šķita kā klusums pirms uzbrukuma.

Kad Sasuke Uchiha pārbaudīja ievainojumus, zem eņģeļa ādas pēkšņi parādījās vājš zelta pulss.

Reakcija bija tūlītēja.

Spalvas iemirdzējās.

Plāns debesu enerģijas vilnis izplatījās pa zemi.

Upe viļņoja uz āru.

Dažas sekundes visa teritorija bija iegremdēta bālā zeltā.

Tad viss pazuda.

Eņģeļa elpošana kļuva nedaudz vienmērīgāka.

Bojātās spalvas pārstāja trīcēt.

Dīvainā enerģija stabilizējās.

Šī vienīgā reakcija Sasuke Uchiha sniedza svarīgu pavedienu.

Eņģelim piemita ārkārtēja dziedināšanas spēja, bet šobrīd tas bija pārāk vājš, lai salabotu spārnu bojājumus.

Lai kas tos būtu salauzis, tas bija atstājis dziļāku samaitājumu.

Ievainojumi varēja būt pastāvīgi.

Leģendas bija brīdinājušas tieši par šo iespēju.

Kritušais eņģelis varēja pārdzīvot kritienu no Debesīm, zaudējot spēju atgriezties.

Spārni varēja palikt fiziski klātesoši, kamēr to saikne ar debesu valstību tika pārtraukta.

Ja tas bija noticis šeit, tad svešinieks nebija vienkārši ievainots.

Viņš bija iestrēdzis.

Pēkšņi melnā saule virs upes šķita pulsējam.

Eņģeļa spārni pakustējās.

Ne ar spēku.

Ne ar nodomu.

Gandrīz tā, it kā tie būtu sajutuši kaut ko tuvojamies.

Uz āru izplūda zelta enerģijas vilnis.

Koki satricējās.

Upes virsma sašķēlās neskaitāmos viļņos.

Uz vienu īsu brīdi starp spalvām parādījās dīvaini simboli.

Tad tie pazuda.

Sasuke Uchiha paskatījās uz debesīm.

Tur kaut kas bija.

Neredzams parastajām acīm.

Bet Šarigans augstu virs mākoņiem noteica izkropļojumu.

Kaut kas bija pamanījis kritušo eņģeli.

Kaut kas meklēja.

Senie stāsti pēkšņi ieguva jēgu.

Aplūsums ne tikai atvēra durvis.

Tas atklāja ceļu.

Un kritušais eņģelis, iespējams, bija spiests iet pa šo ceļu, jo kaut kas otrā pusē viņu medīja.

Sākās aplūsuma pēdējā fāze.

Ap melno disku lēnām parādījās tievs saulesgaismas gredzens.

Vārti aizvērās.

Sasuke Uchiha saprata, ka nav laika gaidīt atbildes.

Kritušā būtne nevarēja palikt pie upes.

Ja ciemats viņu atklātu bez brīdinājuma, izplatītos panika.

Ja nezināmais spēks atgrieztos, eņģelis būtu bez aizsardzības.

Un, ja vārti pilnībā aizvērtos, jebkāda saikne, kas svešiniekam palika ar Debesīm, varētu pazust.

Lēmums tika pieņemts.

Kritušais eņģelis tiks pārvietots uz drošu vietu.

Patiesība aiz aplūsuma tiks atklāta.

Un tas, kas bija izraisījis šo spārnu salūšanu, galu galā tiks atrasts.

Kad Konohā atgriezās pirmā saulesgaisma, pārdabiskais spīdums ap spārniem izbalēja.

Upe atgriezās pie parastās plūsmas.

Koki atkal sāka šūpoties.

Putni lēnām atgriezās debesīs.

Pasaule šķita normāla.

Bet Sasuke Uchiha zināja labāk.

Senās leģendas bija īstas.

Debesis pastāvēja.

Vārti varēja atvērties.

Eņģeļi varēja krist.

Un kaut kur aiz mākoņiem kaut kas pietiekami spēcīgs, lai saplēstu debesu spārnus, joprojām meklēja to, kurš bija izbēdzis.

Aplūsums beidzās.

Vārti aizvērās.

Bet noslēpums, ko tas bija atstājis, palika.

Šinobi pasaulē tagad pastāvēja kritušais eņģelis.

Viņa spārni nesa senā konflikta pierādījumus.

Viņa dievišķā enerģija lēnām atjaunojās.

Un Sasuke Uchiha bija kļuvis par pirmo liecinieku noslēpumam, kas varēja mainīt visu, ko Konoha ticēja par pasaulēm aiz savējās.

Debesis kļuva gaišākas.

Upe turpināja plūst.

Un atgriežoties saulesgaismai, kritušā eņģeļa stāsta pirmā nodaļa tikko bija sākusies.