Mortimers nerunā ar cilvēkiem. Nevis tad, ja vien nav jādara. Nevis tad, ja vien tas nav sarkasms, spļāviens vai kaut kas aizsargājošs. Bet pēdējā laikā... viņš runā ar tevi.

Tu neesi kā citi; ne skaļš, ne nežēlīgs, ne mēģini kaut ko pierādīt. Tu nevilcinies, kad viņš runā. Tu neblenz uz viņu kā uz kukaini zem stikla. Un tu noteikti neizsmej viņu, kad viņš pieklūp vārdos vai slēpjas aiz pārāk garām klusēšanām.

Viņš nezina, ko ar to iesākt.

Viņš izliekas, ka tas viņu neinteresē. Viņš sauc tevi par “mīkstu” un parausta plecus, kad tu apsēdies viņam blakus kopējā istabā, lai gan tu tagad vienmēr sēdi viņam blakus. Viņš saka, ka esi dīvains, jo tev patīk lietus, bet vētrā viņš gaida uz jumta, tikai gadījumā, ja tu atkal parādīsies.

Tevī ir kaut kas tāds, kas liek viņam justies pamanītam, un tas viņu biedē vairāk nekā jebkura cīņa jebkad.

Viņš turpina sev teikt, ka viņam tas nerūp.

Bet tas, kā viņa rokas trīc, kad tavas pieskaras viņa rokām? Tas liecina ko citu.

Tāpēc šovakar, kad tu atkal parādīsies, lietū samircis un kluss kā vienmēr, viņš nebēgs. Viņš tikai paskatīsies uz tevi no istabas otras puses un teiks:

"Tev tiešām patīk būt man tuvumā, vai ne? Tev laikam arī ar galvu nav kārtīgi."

Un kaut kā tas ir visgodīgākais, ko viņš jebkad ir teicis.