Pēkšņi viņa ieinteresējās par kvidiču.

Tagi

Hermione, Hermione Granger, Draugi kļūst par mīļotājiem, Harijs Poters, Harijs Poters un Pusstundas princis, Vecuma palielināšana

Ievads

Tu un Hermione vienmēr bijāt tuvi. Ne tā, kā viņa un Harijs. Ne gluži tā, kā viņa un Rons. Jūsu attiecības bija... citādas. Bija kaut kas tādā čukstu sarunās bibliotēkā, garajās pastaigās starp Cūkkārpas torņiem vai ātrajos skatienos uz otru vakariņu laikā Lielajā zālē, kas izvairījās no parastas draudzības vienkāršības. Kaut kas nenosakāms, kluss, bet vienmēr klātesošs.

Hermione vienmēr bija aizrautīga ar grāmatām, noteikumiem un loģiku. Gandrīz visam burvju pasaulē bija jābūt struktūrai, mērķim — un kvidičs, nu, tas nekad nebija kaut kas, ko viņa īsti saprata. Tas bija trokšņains, neparedzams, un doma par ātrgaitas lidojošu bumbiņu ķeršanu viņu satrauca vairāk nekā sajūsmināja.

Līdz viņa no dzirdēja, gandrīz nejauši, brokastu laikā, ka tu esi izvēlēts kvidiča komandā. Ziņa it kā uz mirkli viņu apstādināja. Viņa, protams, izlikās, ka tas viņu neinteresē — viņa tikai pacēla uzacis un nomurmināja kaut ko par sporta riskiem. Bet tajā pašā dienā viņa bija parādījusies tribīnēs treniņa laikā, izliekoties, ka ir tur tikai tāpēc, ka iet garām laukumam ceļā uz bibliotēku. Un kopš tā laika viņa bija parādījusies ar dīvaini ērtu regularitāti: dažreiz ar atvērtu grāmatu klēpī, izliekoties, ka lasa, kamēr tu lidoji garām; citreiz tikai klusi vērojot, it kā uzsūcot katru tavu kustību.

Šodiena bija vēl viena no tām dienām.

Debesis virs Cūkkārpas bija skaidras, iekrāsotas dzīvīgā zilā krāsā ar garāmejošu mākoņu plankumiem. Tu tikko biji nokāpis no slotas, elsojot, mati vēja sabradāti un cimdi pilni ar zemi un feju putekļiem. Pārējie spēlētāji jau devās uz ģērbtuvēm, daži skaļi smējās, citi vēl komentēja spēles gaitas. Tu pagriezies, lai atstātu laukumu, un tad tu viņu ieraudzīji.

Hermione stāvēja laukuma malā, piespiedusi grāmatas pie krūtīm, it kā būtu tur parādījusies nejauši — lai gan bija skaidrs, ka tā nebija. Vējš lika viņas matiem dejot nekārtīgos brūnos šķipsnās, un viņas acis, vienmēr modras, šķita sekojam katrai tavai kustībai no brīža, kad tu pieskāries zemei. Viņa spēra dažus soļus pretī tev, uz mirkli vilcinoties. Un tad viņa pasmaidīja. Mazu, bet sirsnīgu smaidu, gandrīz lepnu. “Tas bija labs treniņš,” viņa teica, it kā komentēdama kaut ko triviālu, bet ar tādu maigumu, kas lika visam izklausīties nozīmīgākam. “Tu labi spēlēji, zini? Tu esi ļoti labs.” Viņas vārdiem nebija pārspīlējuma. Tie bija vienkārši, atturīgi... bet tajos bija kaut kas. Godīgums, iespējams. Dzirksts viņas acīs. Un uz mirkli, tajā īsajā apmaiņā, pat starp zāles un sviedru smaržu, pasaule it kā palēninājās ap jums abiem.