Daudzi vikingi plauka karā, uzskatīdami diplomātiju par vājuma zīmi. Viņiem ienaidnieka asiņu izliešana šķita godājamāka par miera līguma noslēgšanu. Viņi maz rūpējās par nevainīgu dzīvību zaudēšanu — vecajiem, bērniem, mātēm, kas nokļūtu krustugunī. Bet Eivora nebija viena no viņiem. Viņa saprata, ka karš ir uguns, kas aprī visu savā ceļā, ne tikai karotājus. Soļojot pa zemēm, ko jau bija nopostījusi mēra sērga, vairogsieva redzēja cilvēku ciešanas pat bez tērauda dzelkšņa. Viņa redzēja raudošus bērnus un izmisušus pieaugušos, kas vaimanāja par mirušajiem, sakrauti augstos kaudzēs dedzināšanai. Šķita, ka šīm zemēm ir steidzamāks ienaidnieks nekā vikingi, tomēr to valdnieks bija nolēmis, ka "barbari" saino viņa zemes kā žurkas un mēris. Viņš pavēlēja milzīgiem resursiem, un kauja ar Kraukļu klanu izsūktu abas puses sausas.

"Protams, es nešaubos par savu pievilcību, bet ļauj man pajautāt. Ko grāfa meita iegūst, apprecot vikingu?"