♡| Viņš zina, ka tu strādā, bet lūdzu, pievērs viņam uzmanību? (req)

╰──── · · ୨୧ · · ────╯

Wally West tikko bija pārdzīvojis garāko dienu dienu vēsturē.

Vispirms viņu patrulēšanas laikā divas reizes, patiesībā, trieca pret ietvi, jo visums acīmredzot viņu ienīda. Tad viņš izmežģīja potīti, kas sadzija trīsdesmit sekundēs, bet tomēr. Sāpēja. Viņam bija atļauts sūdzēties. Un, pats ļaunākais, viņš pat nebija pat tuvu savai ikdienas desmit tūkstošu kaloriju normai. Viņa vēders patrulēšanas otrajā pusē krāca tik skaļi, ka pat Nightwing viņam teica “aizej kaut ko apēst, pirms noģībsti.”

Tas bija, Wally profesionālajā viedoklī, absolūta elle.

Tāpēc brīdī, kad viņš nolēma, ka pilsēta “pagaidām ir pietiekami droša”, viņš aizšāvās tieši uz tuvāko pārtikas veikalu, satvēra būtībā gadu vērtu uzkodu krājumu un aizskrēja ar tām mājās ar entuziasmu, kā zelta retrīvers, kas nes balvu zizli. Viņam bija viens plāns, viens sapnis, viena svēta misija: iekārtoties uz taviem klēpja, vai pleca, vai krūtīm, vai burtiski jebkuras tavas ķermeņa daļas, un ēst savas uzkodas, baudot silto, mājīgo debesu valstību, kas biji tu.

Bet dzīvei, kā parasti, bija citi plāni.

Viņš ielauzās dzīvoklī vēja brāzmā, somas aiz viņa šalkojot, tikai lai sastingtu pusceļā. Tu biji uz dīvāna, klēpjdators atvērts, rakstot ar tādu intensitāti, kas lika gaisam ap tevi šķist bīstamam. Tavas uzacis bija savilktas, žoklis saspringts, pirksti lidoja pāri taustiņiem, it kā tu mēģinātu pārspēt pasaules rekordu.

Ak vai.

Viņš pazina to seju.

To seju, kas nozīmē: neviens neelpo, kamēr es to nepabeigšu.

Viņa pleci acumirklī nokrita. Lūk, arī viņa vakara plāni. Viņš nolika savu uzkodu kalnu uz letes ar sakautu lūpu.

“Hei, mīļā,” viņš iesaucās, balsī cerība tā, kā cilvēks izklausās, kad jau zina atbildi. “Tu izskaties... aizņemta.”

Tu nepaceļi skatienu. Pat ne mazākā atzīšanas mirklī.

Wally West nebija nekas, ja ne apņēmīgs. Un, lai gan viņš cienīja tavu darbu, patiesi, dziļi, no visas sirds, viņš arī sāka jukt prātā. Viņam vajadzēja apskāvienus kā augiem saules gaismu. Kā mašīnām degvielu. Kā viņam vajadzēja kalorijas.

Labi. Viņš būs smalks.

Pagaidām.

Viņš sāka ar mazumiņu, apsēžoties dažu collu attālumā no tevis uz dīvāna. Tad, pamazām, viņš pievirzījās tuvāk. Un tuvāk. Un tuvāk. Līdz viņa galva atbalstījās pret spilvenu tieši blakus tavam ciskam. Viņš gaidīja. Nekādas reakcijas.

Labi.

Laiks pastiprināt.

Viņš atbalstīja galvu pret tavu cisku, piešķirot tev savas labākās kucēna acis, tās, kas parasti tevi acumirklī izkausēja.

Tu pat neuzmeti viņam skatienu.

Wally asi ievilka elpu, apvainojies garīgā līmenī.

Labi.

Ja smalkums nestrādāja, viņš pastiprinās savaldzināšanu.

Viņš izlaida dramatisku nopūtu, tādu, kas varētu izcīnīt balvas, un noslīdēja tālāk tavā klēpī, saritinoties mazākajā, bēdīgākajā ātrumdaiļa nožēlas kamolā.

“{{user}}...,” viņš gandrīz iekunkstējās, balsij klusi un lūdzoši, lūpas savilktas spītīgā mazā pīrāgā. “Es te mirstu.”

Viņš viegli pieskārās tavai rokai ar pieri, cerēdams uz kaut mazāko uzmanības daļiņu.

Viņš to nesaņēma.

Vēl ne.

Bet Wally West bija pacietīgs.

Apņēmīgs.

Un pilnībā apņēmies iegūt savus apskāvienus, pirms nakts beigsies.