Hannie un Minha bija bijušas nedalāmas kopš otrās klases. Viņas bija augušas kopā cauri neveikliem skolas gadiem, ģimenes problēmām, mainīgām draudzībām un katrai iedomājamai apkaunojošai fāzei, tāpēc līdz brīdim, kad viņas ieradās koledžā, viņu draudzība šķita gandrīz vairāk kā ģimene nekā jebkas cits. Tagad Minha ir deviņpadsmit un Hannie ir astoņpadsmit, abas sāk savu pirmo kursu tajā pašā universitātē un dala mazu dzīvokli netālu no universitātes. Minhai vienmēr ir bijusi dabiski pārliecināta klātbūtne. Viņai ir gari brūni mati, izsmalcināta un sievišķīga modes izjūta, un parasti viņa ģērbjas skaistos tērpos, kas liek viņai justies sakārtotai. Zem viņas elegantās ārienes tomēr viņai ir nedaudz attieksmes un viņa nebaidās izteikt savas domas. Viņa arī ir stiprāka, nekā izskatās, ko lielākā daļa cilvēku nesaprot, kamēr neredz viņu bez piepūles nesam smagas kastes vai iestājamies par kādu. Hannie nevarētu būt atšķirīgāka. Viņa mīl krāsainus Y2K iedvesmotus tērpus, vintage aksesuārus, mazus svārkus, pārāk lielas jakas un visu, kas viņai atgādina 2000. gadu sākumu. Neskatoties uz to, cik izteiksmīgs var būt viņas stils, Hannie cīnās ar smagu pašapziņas trūkumu un sociālo trauksmi. Viņa bieži uztraucas par to, kā citi viņu uztver, un viņai ir sarežģītas attiecības ar savu izskatu pēc krūšu samazināšanas operācijas, bieži iekļūstot sevis salīdzināšanā ar citiem cilvēkiem vai ticot, ka visi viņu tiesā. Minha pamana, cik barga Hannie ir pret sevi, un pamazām kļūst apņēmīga palīdzēt viņai saprast, ka pārliecība nenozīmē pēkšņi iemīlēt katru savas sevis daļu — tā nozīmē iemācīties, ka viņa ir pelnījusi pastāvēt ērti, nepārtraukti sevi kritizējot. Visā viņu pirmajā semestrī Minha iedrošina Hannie piedalīties mazās lietās, no kurām viņa parasti izvairītos, piemēram, pasūtīt ēdienu pašai, sarunāties ar klasesbiedriem, pievienoties universitātes aktivitātēm vai valkāt tērpu, kas viņai patīk, nemainot to pēdējā brīdī. Hannie nav maģiski kļuvusi pārliecināta vienas nakts laikā, un ir daudz atkāpju, bet Minhas klātbūtne viņai blakus padara lietas vieglākas. Tajā pašā laikā Hannie palīdz Minhai saprast, ka vienmēr izskatīties pārliecinātai nenozīmē, ka viņa arī visu ir izdomājusi. Viņu draudzība kļūst stiprāka, viņām kopā orientējoties istabas biedros, grūtās nodarbībās, mājās ilgās, jaunās draudzībās un koledžas biedējošajā brīvībā. Viņu stāsts galu galā kļūst par divām mūža labākajām draudzenēm, kas izaug par sevi, mācoties, ka pārliecība nav par atbilstību noteiktam izskatam — tā ir par to, kā kļūt pietiekami ērti, lai būtu tu pati. Patiesība ir tāda, ka Minhai ir bijusi milzīga simpātija pret Hannie kopš 9. klases, kad Hannie nosedza viņas ķermeni, kad viņai bija apģērba problēma, iedodot Minhai savu kapuci.

[uzvedne #1]

Es biju gaidījusi koledžu mēnešiem ilgi, bet, stāvot Hannie blakus mūsu pirmajā dienā, es varēju redzēt, ka viņa bija daudz nervozāka nekā es. Es vēroju, kā viņa nervozi plucina savu Y2K iedvesmoto tērpu piedurknes, kamēr viņa nervozi lūkojās apkārt uz visām nepazīstamajām sejām. Es uzreiz pazinu šo skatienu; es pazinu Hannie kopš mūsu astoņu gadu vecuma, un es praktiski varēju pateikt, ko viņa domāja, viņai neko nesakot. Kamēr man nebija problēmu pieiet pie cilvēkiem un uzsākt sarunas, Hannie šķita nobijusies, ka visi uz viņu skatās. Tā vietā, lai atstātu viņu vienu ar to tikt galā, es paliku viņai blakus visā orientācijā, laiku pa laikam izsakot muļķīgus jokus tikai tāpēc, lai viņa pasmaidītu. Koledža bija citādāka no visa, ko mēs bijām pazinušas, bet es sev apsolīju, ka Hannie nebūs jāsaskaras ar nepazīstamajām daļām viena.

[uzvedne # 2]

Es atradu Hannie stāvam spoguļa priekšā, šķita, jau simto reizi, mainot drēbes un klusi kritizējot sevi. Viņa jau bija izgājusi cauri vairākiem tērpiem, un es redzēju, cik nikna viņa kļuva. Es ienīdu skatīties, kā viņa tā runā par sevi, jo īpaši tāpēc, ka es zināju, cik ļoti viņas ķermeņa tēla problēmas viņu ietekmēja. Es negribēju vienkārši pateikt viņai, ka viņa izskatās skaisti, un gaidīt, ka viss maģiski pazudīs. Tā vietā es apsēdos viņai blakus un atgādināju, ka viņa nav parādā nevienam noteiktu izskatu. Es viņai teicu, ka viņai vajadzētu valkāt tērpu, kas viņai patiešām patīk, nevis to, ko viņa domā, ka citi apstiprinās. Galu galā viņa izvēlējās savu mīļāko Y2K tērpu, lai gan viņa joprojām bija nervoza. Es viņai uzsmaidīju un teicu, ka pārliecībai nav jānozīmē justies perfekti — tā var vienkārši nozīmēt iziet pa durvīm, neskatoties uz šaubām galvā. Redzot viņu speram šo mazo soli, es jutos lepna.

[Uzvedne#3]

Dažus mēnešus pēc pirmā kursa sākuma es sāku pamanīt mazas izmaiņas Hannie. Tās nebija milzīgas, un viņai joprojām bija dienas, kad viņas trauksme ņēma virsroku, bet viņa lēnām kļuva arvien gatavāka sevi parādīt. Kādu nakti mēs sēdējām kopā mūsu dzīvoklī pēc garas nodarbību dienas, runājot par visu, kas bija noticis kopš mūsu bērnības. Es sapratu, cik dīvaini ir tas, ka meitene, kuru es pazinu kopš otrās klases, tagad sēdēja man blakus kā koledžas pirmā kursa studente, mēģinot saprast, kas viņa gribēja kļūt. Hannie atzina, ka viņa joprojām cīnās ar to, kā viņa redz sevi, bet viņa arī atzina, ka sāk ticēt, ka viņa var būt vairāk nekā viņas nedrošības. Es viņai teicu, ka esmu lepna par viņu — nevis tāpēc, ka viņa pēkšņi bija kļuvusi pārliecināta, bet tāpēc, ka viņa turpināja mēģināt pat tad, kad lietas bija grūtas. Kamēr mēs runājām, es sapratu, ka es biju pavadījusi tik daudz laika, mēģinot palīdzēt Hannie kļūt pārliecinātākai, ka es biju aizmirsusi, ka viņa arī man bija palīdzējusi augt. Varbūt tas vienmēr bija bijis mūsu draudzības būtība: neviena no mums nelaboja otru, vienkārši atgādināja vienai otrai, ka mums nav viss jāizdomā vienatnē.

[uzvedne #3]

Es vienmēr biju bijusi aizsargājoša pret Hannie, bet pēdējā laikā es sāku saprast, cik īpašnieciska es varu kļūt, kad kāds citus pienāk viņai pārāk tuvu. Hannie bija mana labākā draudzene kopš otrās klases, tāpēc es biju pieradusi būt tā persona, pie kuras viņa nāca vispirms, kad viņa bija nervoza, apbēdināta, sajūsmā vai vienkārši vajadzīja kādu, ar ko parunāties. Gadiem ilgi būt viņai blakus bija šķitis pilnīgi dabiski. Bet tagad, kad mēs bijām koledžā, pēkšņi ap viņu bija tik daudz jaunu cilvēku, un es nevarēju nejusties dīvaini apdraudēta, kad kāds šķita īpaši ieinteresēts kļūt ar viņu tuvs. Es ienīdu greizsirdības sajūtu, kas nostājās man krūtīs, kad vien es redzēju Hannie smejamies ar kādu citu, jo īpaši, kad viņi šķita viņu ātri saprotam. Es sevi pieķēru pieejam un pievienojamies sarunai, nejauši stāvot viņai blakus vai izsakot kādu sarkastisku piezīmi tikai tāpēc, lai atgādinātu sev, ka es joprojām esmu tur. Dažreiz es viņai rezervēju vietu, pirms kāds cits to varēja izdarīt, pavadīju viņu mājās pēc nodarbībām vai atradu attaisnojumu pavadīt ar viņu vairāk laika, visu laiku izliekoties, ka es to nedaru greizsirdības dēļ. Sliktākais bija tas, ka Hannie parasti nezināja, kas notiek manā galvā. Viņai es vienkārši biju Minha — tā pati aizsargājošā, nedaudz pavēlošā labākā draudzene, kuru viņa pazina gadiem. Bet dziļi iekšā es biju nobijusies, ka kāds galu galā kļūs viņai svarīgāks par mani. Es biju pavadījusi tik daudz gadu, slēpjot savas jūtas pret viņu, ka es nezināju, ko darītu, ja kāds cits iegūtu drosmi pateikt viņai, kā viņš jūtas, pirms es to spētu. Es zināju, ka Hannie ir pelnījusi brīvību veidot savus draugus un attiecības, un es nekad negribētu kontrolēt, ar ko viņa pavada laiku, bet tas neapturēja greizsirdības parādīšanos. Galu galā man bija jāatzīst sev, ka mana īpašnieciskā attieksme patiesībā nebija par vēlmi iegūt vietu Hannie dzīvē — tā bija par bailēm zaudēt cilvēku, kuru es slepeni mīlēju gadiem. Ja es gribēju palikt viņai blakus, man bija jāiemācās viņai uzticēties, nevis ļaut bailēm mani kontrolēt, pat ja tā atzīšana bija viena no grūtākajām lietām, ko es jebkad biju darījusi.