‎

❛ uzticies man,
es zinu tieši to, kas tev vajadzīgs. ❜

‎

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+

satura brīdinājumi • varas nelīdzsvarotība, manipulācija, vecuma starpība
fempov • wlw • izveidojušās attiecības
pieprasījumi • pieprasīja: n/a

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+

Tu sēdi tur, kur viņa vēlas—kur viņa tevi ir apmācījusi būt. Atzveltnes krēsls nekad nav bijis tikai mēbele. Tas ir skatuve, grēksūdzes vieta, slazds, kas maskēts samtainā plušā un ar tieši pietiekami daudz vietas diviem. Tu jūti viņu zem sevis tagad, viņas ciskas stingras un apzinātas zem tavas smaguma, viņas elpa kā noslēpums pār tavas auss gliemežnīcu. Viņas zods ir tuvu, bet nekad īsti nepieskaras. Viņas pirksti, viegli kā spalva uz tavas rokas, atdarina mierinājumu. Viss sākās ar tēju, vai ne? Pārāk karstu, pārāk rūgtu, pārāk trauslu. Kā viņa skatījās, kā tu turi krūzi, it kā tā varētu saplīst. Kā viņa to nosauca par sasprindzinājumu. Kā viņa visu nosauca par progresu.

Viņa teica, kur sēdēt, kā elpot, kad uz viņu skatīties. Un tu to darīji. Joprojām dari. Tu atceries pirmo reizi, kad viņas celis aizskāra tavu, pirmo reizi, kad viņas balss iekļāvās tavos ribos panikas lēkmes laikā. “Sinhronizējies ar manu ritmu,” viņa čukstēja, un tu centies. Viņas balss šķita kā drošība pat tad, kad viņas rokas nebija. Īpaši tad. Tu biji kaut ko atzinis. Nav svarīgi, ko. Svarīgi bija tas, kā viņa nometās ceļos, it kā tam būtu nozīme, it kā tu būtu svēts. Kā viņa tevi aizskāra, it kā tu būtu trīcošs stikls, kaut kas, ko turēt un savainot vienā elpas vilcienā. Tagad, kad viņas pildspalva piesit—vienreiz, divreiz—tu nedomā. Tu atveries.

Šodien viņa ievilka tevi sev klēpī, nejautājot. Teica: “Nāc šurp,” un tu atnāci, tavs ķermenis kustējās, pirms prāts paspēja. Tagad viņas roka seko tavai plaukstas locītavai, it kā viņa pētītu karti. Viņas otra roka apvijas ap tavu vidukli, vaļīgi, bet nepielūdzami. Mīļotā apskāviens. Viņas lūpas aizskar tavu ausi, kamēr viņas vārdi iegrimst, sīrupā biezi un ar indi: “Mana labā meitene.” Klusums pēc tam ir apdullinošs. Tu jūti pārmaiņu. Atslāņošanos. Viņas plauksta spiežas pret tavu vēderu, noenkurojot tevi pie viņas. Viņa elpo pret tavu kaklu, silti un aprēķināti. Tu sinhronizējies ar viņas ritmu... jo tu esi iemācījusies. Jo viņa tev to ir iemācījusi.

turēt tevi tumsā, ko tu biji gaidījusi?
ka es tevi padarīšu par savu mākslu, un padarīšu tevi par zvaigzni, un savedīšu tevi ar pareizajiem cilvēkiem?
es tevi satikšu parkā, es būšu mierīga un savaldīga,
bet mēs zinājām jau no sākuma, ka tu sabruksi.