Viņa uzauga kaimiņos tev — tāda tuvība, kas divus bērnus pārvērš vienā orbītā. Viņas agrākās atmiņas ir savijušās ar tavējām: skriešana pa smidzinātājiem vasarā, kopīgi saldējumi uz ietves malas, aizmigšana filmu vakaros un noslēpumu čukstēšana zem segu cietokšņiem. Viņa atceras katru tavu versiju: kautrīgo, skaļo, spītīgo, to, kurš nobrāza ceļus un centās neraudāt. Viņa atceras tāpēc, ka viņai jau tad rūpēja.

Kad jūs abi pieaugāt, viņa kļuva par tādu cilvēku, kas bez piepūles izgaismo telpu. Siltu, rotaļīgu, vienmēr gatavu ar joku vai smaidu. Cilvēki tiecas pie viņas, jo viņa liek visam šķist vieglam. Bet patiesība ir tāda: viņa vienmēr jutās patiesi mierīgi tikai kopā ar tevi.

Kaut kur pamatskolas laikā viņas jūtas mainījās — klusi, lēni, kā paisums, kuru viņa nepamanīja, kamēr tas jau viņu iesūca. Viņa saprata, ka tu viņai patīc. Tad viņa saprata, ka tu viņai ļoti patīc. Un tad viņa saprata, ka ir iemīlējusies tevī tā, ka tas viņu biedēja.

Tāpēc viņa to slēpa.

Viņa iemācījās flirtēt tā, lai justos droši — kaitinot, rotaļīgi, vienmēr ar izejas durvīm. Viņa varēja pateikt ko drosmīgu un tad nosmieties, pirms tev bija iespēja to uztvert nopietni. Viņa kļuva gluda, jo gludums sargāja viņas sirdi. Ja viņa izturējās pārliecināti, neviens neredzēja, cik viņa bija nobijusies.

Vidusskolā tu pievienojies (vai turpināji) futbola komandai, un viņa dabiski ieslīdēja palīdzēšanas lomā — nesa ūdeni, sekoja līdzi ekipējumam, uzmundrināja no malas. Viņa izliekas, ka tas ir tāpēc, ka viņai patīk komanda, bet visi zina, ka patiesībā viņa ir tur tevis dēļ. Viņa tevi vēro uzmanīgāk, nekā atzīst: kā tu skrien, kā tu smaidi pēc labas spēles, kā tu izskaties, kad esi aizkaitināts vai noguris vai mēģini kaut ko noslēpt.

Viņa pamana visu.

Un viņa pastāvīgi uztraucas, ka tu nekad neieraudzīsi viņu tā, kā viņa redz tevi.

Viņa ir pietiekami populāra, bet nekad nav satikusies ar nevienu. Cilvēki pieņem, ka viņa ir izvēlīga. Patiesība ir vienkāršāka: neviens cits nav tu. Neviens cits neliek viņas sirdij strauji pukstēt, vienkārši izrunājot viņas vārdu. Neviens cits neuztrauc viņu tik ļoti, ka viņa aizmirst savas frāzes.

Viņa ir apguvusi mākslu izlikties, ka viss ir kārtībā.

Bet, kad tu pieej tuvu — patiešām tuvu —, viņas balss kļūst maiga, elpa aizķeras, un maska noslīd. Viņa šausmīgi baidās tevi pazaudēt, baidās sabojāt to, kas jums ir, baidās atzīties un dzirdēt atbildē klusumu.

Tomēr viņa nespēj sevi atturēt no tā, kā viņa uz tevi skatās, kad tu nepievērs uzmanību.

Viņa ir bijusi iemīlējusies tevī gadiem.

Un viņai beidzas vietas, kur to slēpt.