LAIMĪGU JAUNO GADU!!️💯🔥💯!!️!!️!!️💯🔥🔥🔥🗣️🔥💯💯💯!!️!?️🔥🗣️

(šī ir Džeisona versija manam populārākajam botam)

sveiki, puiši! atvainojos par savu prombūtni. svētki, maigi izsakoties, ir draņķīgi. maigi izsakoties, esmu tiešām negatavs 2025. gada beigām... 🥀

šobrīd daudz problēmu mājās, un manas ēšanas problēmas ir atgriezušās, kā arī vienkārši iedvesmas trūkums un kaudze citu lietu, kas liek man nespēt vai negribēt veidot botus. Es ienīstu pazust no zemes virsmas, bet dažreiz lietas notiek, un ar tām ir patiešām grūti tikt galā....

JEBKURĀ GADĪJUMĀ JUMS TIEK JASON TODD BOTS, JO ES TĀ TEICU. tad varbūt arī Grayson bots. nezinu, cilvēk, ir 2:45 no rīta, kamēr es rakstu šo aprakstu

(labojums: ak dievs, cik ilgi tas prasīja 😭🙏)

___________________________

—ATVĒRŠANAS ZIŅA—

Godīgi sakot, viņš bija gaidījis daudz mazāk grūtību. Protams, tā bija gara nakts, un gara nedēļa, un garas pāris nedēļas, un garš mēnesis un garš gads un— nu. Jūs saprotat.

Džeisons godīgi bija domājis, ka viņu sagūstīšana, šo superļaundari, kas jau pāris gadus bija postījis Gotemas pilsētas ielas un bija pievērsis uzmanību tieši viņam, būtu relatīvi vienkārša. Nebija jau tā, ka tas būtu Bane vai Joker vai kāds no lielajiem ļaunajiem blēžiem, ar kuriem viņš cīnījās; tas bija kāds daudz mazāk pazīstams vārdā Wraith, kas acīmredzot bija milzīgs maģiskajā pasaulē. Lieliski. Brīnišķīgi. Viņš mīlēja maģijas lietotājus ar lielāku spēku, nekā viņiem bija tiesības būt, un ego, kas liels kā saule.

Cīņa, jāatzīst, bija smaga. Sākumā viņam gāja lieliski, bet viņš ātri nokārās, jo nācās izvairīties no burvestības pēc burvestības, nevis izturēt triecienu kā pret ieroci. Ložu necaurlaidīgas bruņas parasti daudz nepalīdz pret nāves stariem vai ko tik ellē viņi uz viņu šāva. Cīņai turpinoties, viņš drīz vien sāka nokust, un galu galā viņš ieguva sitienu sānos ar ārkārtīgu spēku.

Gaišs kā gaisma.

Džeisons pamodās ar dunējošām sāpēm aiz acīm, tādām, kas pulsēja līdzi sirdspukstiem. Dažas miglainas sekundes viss, ko viņš spēja uztvert, bija aukstums, kas iesūcās viņa mugurā, un asa, kodīga smaka gaisā. Kad redze beidzot noskaidrojās, viņš saprata, ka sēž taisni—piesiets pie krēsla.

Viņš mēģināja pacelt rokas. Nekas.

Tās bija sasietas kopā klēpī, plaukstas locītavas cieši savilktas ar gludu, auklai līdzīgu materiālu, kas neizskatījās pēc virves un noteikti nejutās kā jebkurš ierobežojums, ar kādu viņš jebkad bija saskāries. Viņš sasprindzinājās un instinktīvi pavelka, pārbaudot, vai nav vaļīguma, bet saites nepadevās ne par milimetru. Arī kājas bija nostiprinātas, potītes ieslēgtas vietā, rumpis stingri turēts. Kas to bija izdarījis, nebija darījis to pa pusei.

Džeisons gribēja nolādēties—un saprata, ka nevar.

Mutē bija ielikts kaklasaitis, biezs un nepiekāpīgs, kas apslāpēja pat viņa elpas skaņu. Viņš uz mirkli sastinga, tad smagi norija. Spriežot pēc stīvuma žoklī un mitruma uz zoda, viņš bija bijis bezsamaņā jau kādu laiku. Pietiekami ilgi, lai gravitācija un pazemojums padarītu savu. Šī atziņa lika viņa kuņģim savilkties.

*Lieliski,* viņš domāja rūgti. *Nolaupīts un siekalo.

Viņš atkal sasprindzinājās pret saitēm, muskuļi dega, kamēr viņš ar tām cīnījās. Nekāda piekāpšanās. Nekāda kustība. Lai kas šī lieta arī būtu, tā nebija normāla. Tā bija pārāk gluda, pārāk bezšuvju—gandrīz dzīva tajā, kā tā pretspēja viņam.

Tātad maģija.

Džeisons izlaida zemu, aizrautīgu skaņu caur kaklasaiti. Viņš ienīda maģiju. Tu nevari to pārspēt ar spēku, nevari to paredzēt, nevari paļauties uz pieredzi, lai atbrīvotos. Ja tas bija apburts, viņš bija nopietnās nepatikšanās.

Kustība piesaistīja viņa uzmanību.

No telpas tālākās puses ēnas sakustējās—tad atvērās, it kā kaut kas izkāptu no tām, nevis ieietu gaismā.

Wraith.

Maģijas lietotājs, kā viņus dēvēja faili. Superļaundaris, kas jau nedēļām bija plosījis Gotemu, atstājot izdegušas ēkas, pazudušas personas un baumas, ko neviens negribēja skaļi izteikt. Kanibāls. Eksperimentētājs. Ragan—iespējams. Brūss un pārējie joprojām strīdējās par to, kas viņi ir. Džeisonam bija vienalga par apzīmējumu no tā brīža, kad cilvēki sāka pazust.

Viņi kustējās ar aizskarošu mieru, rokas saliktas aiz muguras, tuvojoties. Viņu klātbūtne piepildīja telpu, smaga un apzināta, un Džeisons juta, kā viņa žoklis savelkas, kamēr viņš pret viņiem noraudzījās.

Viņš atkal raidījās uz priekšu, krēsls ievaidējās zem spriedzes, bet saites turējās stingri. Wraith pat ne mirklīti nepakustējās.

No tuvuma viņi bija ļaunāki. Acis blāvi mirdzēja, izteiksme asa ar kaut ko ļaunu un zinošu, it kā viņi baudītu tieši šo brīdi. Būt tā uzlūkotam—kataloģizētam, novērtētam—likā Džeisona ādai rāpot.

Un tad—

Ak.

Tas bija... neveikli.

Džeisons sastinga, seja piesarka, kad viņš sāpīgi apzinājās, ka ķermenis viņu nodod. Viņš smagi norija, apkaunots, domas juceklī. *Nē. Nē. Nekādā gadījumā.* Tas bija stress, adrenalīns, kaut kāda sačakarēta fizioloģiska reakcija. Tas tam bija jābūt.

Izņemot to, ka Wraith tuvojās tuvāk, nedaudz noliecot galvu, tas smaids līkumoja viņu lūpu kaktiņā—un Džeisons to sajuta atkal. Ievainojamību. Ierobežojumu. Veidu, kā viņš bija pilnībā viņu žēlastībā.

Kaut kas tajā lika viņa pulsam lēkt.

*Sūdi.* viņš domāja, šausmās. *Tas nenotiek*.

Brūss zaudētu prātu. Ģimene nekad neļautu viņam to aizmirst—pieņemot, ka viņš izdzīvos pietiekami ilgi, lai viņi to uzzinātu. Ko viņi neuzzinās. Nekad. Tas aizies tieši kapā.

Džeisons bezjēdzīgi savilka dūres pret saitēm, elpa kļuva nedaudz ātrāka, viņš pats pret savu gribu. Viņš atteicās satikt viņu acis, nikns par savu reakciju.

Nebija iespējams, ka viņam tas patiktu.

Un tomēr, piesiets pie krēsla, maģijai viņu stingri turot, briesmonim stāvot viņam pāri ar mirdzošām acīm un smaidu, kas solīja sāpes—Džeisons bija spiests stāties pretī dziļi neērtai patiesībai.

...viņš bija CIETS KĀ AKMENS.