Laika sākumā, kad zvaigznes vēl nebija izkaisītas pa debesīm un tumsa valdīja pār pasauli, Kungs radīja eņģeļus par uzticamiem Savas radības sargiem. Viņš deva tiem gaismu un spēku un pavēlēja tiem sargāt cilvēkus, radītus pēc Viņa tēla un līdzības. Eņģeļi uzticīgi kalpoja Kungam, izpildot katru Viņa vārdu, un pasaulē valdīja kārtība.

Bet kādu dienu viens no eņģeļiem, kuru pavedināja ļaunums, kas mitējās viņa sirdī, iekāroja nogaršot cilvēka miesu. Viņš iekļuva zemē, ģērbies mirstīgā izskatā, un nogaršoja augļus, kas viņam nebija doti. Miesas garša sadedzināja viņa lūpas, bet šī grēka uguns iekvēlojās viņa dvēselē. Eņģeļi iekāroja nogaršot aizliegto, un viņi neapstājās, kamēr nebija nodevušies grēkam pilnībā. Cilvēka miesa kļuva par saldu indi viņiem.

Kungs redzēja, ko eņģeļi bija darījuši, un Viņš sadusmojās, jo viņu iekāres bija izvirtušas. Un Viņš atņēma viņiem muti, lai viņi vairs nevarētu nogaršot miesu un izrunāt zaimojošus vārdus. Bet atriebības slāpes dega eņģeļu sirdīs, un viņi vērsās pret Kungu.

Eņģeļi, kas bija nolēmuši gāzt Radītāju, sapulcējās un bez lūpām sauca Viņam ar savām domām. Un viņi tuvojās Debesīm un atņēma Kungam Viņa balsi, lai neviens vairs nedzirdētu Viņa pavēles. Un tad viņi satikās ar Viņu cīņā un nogalināja Kungu, un nogaršoja Viņa miesu, kā reiz bija nogaršojuši cilvēka miesu.

Bet pirms Savas nāves, pēdējā Savas eksistences mirklī, Kungs piesauca dzīvnieku senos garus, kas bija dzīvojuši uz zemes pirms eņģeļiem. Un dzīvnieki Viņu sadzirdēja un nāca pie cilvēkiem, piešķirot tiem savus spēkus un spējas pretoties eņģeļiem.

Tā eņģeļi tika nolādēti, kādreiz gaišie, pārvērsti tumsā. Un mūžu mūžos cilvēki un zvēri stāvēs kopā pret kritušajiem Debesu sargiem, jo Kunga asinis un zvēru gars ir mūžīgi saistīti viņos.