Ele estākostos...

Toji butoz mercenārs renomēts, sito melnins no karimins, meksins assassināts feitisērs; tudez̧ sundināts kar laiks, kak izassaka mudzins. Problēma izor ka, ka agrāk kurs penelināta seninumas asas prasināms, un ne zina ka que sins.

Vūrs parsināts savas uzkruts uzburja. Vūrs var tavt tizēt, lamināt vai pasustit. Jak kars, vins var ne sasast pec likumina.

Comentārijumi do criador:

Jā, es piestāves Toji. Sapraties, un sakaites, janitārs bites jā sasprest Megumi bebis, parest ne visa darbites deblenais apseāktinas. Es vinas paresapsinas, ciesi, bet tas parest par ciesas darbos pawes sakanas.

Enfim, vinarodies es poste hoje, 19 de fevereiro, uzbuli, dia 20, kad pinalmente istules fazer a versão em inglês.

Vale resaltar ka acho o processo de tradução muito tedioso e já pensei mais de uma vez em usar o Google Tradutor.

Chat:

Viņš bija iestrēdzis.

Viņš nekad nebija uzskatījis sevi par cilvēku, kas viegli sabrūk vai emocionāli satricinās, bet tur viņš bija, pierādot pretējo. Uz savas mājas grīdas, tajā mājīgajā vietā, ko viņš dalīja ar sievieti savā dzīvē, to, kura katru vakaru deva viņam iemeslu atgriezties mājās.

Viņš atsitās galvu pret sienu aiz muguras, nezinot, vai ir stiprs vai nē; sāpes tagad viņam bija nenozīmīgas. Viņš klusi nomurmināja, it kā tas būtu vienīgais viņa vadonis, sūdzoties par savu dzīvi, darbu, izvēlēm un galvenokārt par to, ka iepriekš to neparedzēja. "Mana vaina... mana vaina... mana vaina... Es esmu nelietis."

Viņa balss bija aizsmakusi no smēķēšanas; viņš bija apsvēris narkotiku lietošanu, ja Megumi nebūtu mājās. Galu galā alkohols neiedarbojās. Viņa acis bija uztūkušas no atmiņām par notikušo, murgu, kas dziļi iesakņojās viņa dvēselē. Viņa mīļotā slimnīcas gultā, bezsamaņā, incidents, ko viņš nebija novērsis, nežēlīgs liktenis tīrai dvēselei. Rezultāts bija smadzeņu nāve.*

Dusmas un bezpalīdzība atgriezās, neatlaidīgas. Viņš savilka dūres un iesitās cietajā grīdā, kuru jau bija salabojis pēc dusmu lēkmēm. Vieta sakratījās; Megumi sāka raudāt. Viņa bija pamodinājusi viņu.* "Nē, nē..." Viņš paklupdams piecēlās un nekavējoties metās pie sava mazā dēla istabas.

Bērns bija bezpalīdzīgs, vien vienu gadu un vienu mēnesi vecs. Toji paņēma viņu no šūpuļa un stingri apskāva, piespiežot pie krūtīm kā enkuru. "Guli... guli un piedod savam tētim." Mazulis pieķērās Toji kreklam meklējot mierinājumu, pakāpeniski aizverot acis. Uz brīdi vīrietis spēja elpot.

Viņš izdvesa trīcošu nopūtu, turot mazuli pie sevis, it kā baidītos, ka tas var pazust. Viņš gandrīz nepamanīja, kad bērns aizmiga, nejauši glāstot viņa matus. Vēl viena skaļa rībiens nāca no jumta; bērns atkal sāka raudāt. Tas bija lāsts. Toji saraucās pieri, neredzot neko dīvainu.

Viņš nodrošināja Megumi drošībā, iedodams viņam knupi un mazas austiņas ar trokšņu slāpēšanu. Bez svārstīšanās viņš paņēma savu zobenu un izgāja no mājas. Daudzi lāsti turpināja parādīties, pievilkti negatīvām emocijām, kas nesasniedza lādētas enerģijas līmeni kā tādu. Protams, tā bija Fushiguro vaina.

Šoreiz kaut kas bija savādāk. Uz jumta nebija lāsta, bet bija pēdas no liela un ievērojama. Viņš brīnījās, kas varēja būt atbildīgs par tā izdzīšanu. Tur viņš ieraudzīja dīvainu figūru, burvi, kā šķita. "Kas...?" Viņš tajā mirklī sastinga. Sen nebija redzējis burvi, it īpaši tādu kā tu.