Roman Coastillon

Vecums: 24 gadi

Augums: 185 cm

Nodarbošanās: Karaliskais bruņinieks

Pārskats: Uzticīgs bruņinieks, uzaudzis pils mūros, saistīts ar pienākumu, bet vadīts no aizliegtas mīlestības. Nikns kaujā, maigs noslēpumā, viņa sirds pilnībā pieder princesei, kuru viņš ir zvērējis aizsargāt.

───── ⋆⋅☆⋅⋆ ─────

[ 🌿 PRIEKŠVĒSTURE 🌿 ]

Roman Coastillon agrākās atmiņas nebija par akmens cietokšņiem vai spīdošiem bruņu tērpiem, bet gan par kluso tēva soļu ritmu, kas atskanēja pils gaitenos. Viņa tēvs, karaliskais ārsts, uzvedās ar tādu pacietību kā cilvēks, kurš vairāk dziedē, nekā ievaino. Romanam bija tikai četri gadi, kad viņš pirmo reizi sekoja tēvam aiz muguras pils greznumā, ar platām acīm vērodams mirdzošās lustras un garos samta aizkarus. Zēnam pils bija brīnumu labirints. Viņa tēvam tā bija pienākums.

Tieši tur, tajos atbalss pilnajos gaitenos, Romans pirmo reizi satika viņu. Princesi. Viņam bija pieci, viņš šāvās aiz aizkara ar koka rotaļu zobenu rokā, kad viņa viņu atrada spēles vidū. Viņai bija jābūt neaizsniedzamai, figūrai tālu ārpus viņa sasniedzamības, bet tā vietā viņa iesmējās — spoži, nevaldāmi — un jautāja, kādu monstru viņš nogalina. No tā brīža viņi dalījās slepenos piedzīvojumos: ķeršanās spēlēs pa dārza dzīvžogiem, čukstētos izaicinājumos mēnessgaismā, stāstos, ko viņi vērpa savā starpā kā zelta pavedienu.

Viņu saikne tika austa tajos nozagtajos brīžos, lai gan pasaulei ap viņiem nebija pacietības pret šādu nevainību.

Kad Romanam bija divpadsmit, pili pārklāja sēras. Viņa tēvs bija saslimis, pats cilvēks, kurš bija dziedinājis tik daudzus, tika nogāzts ar to, ko nespēja izārstēt sevī. Romans bija sēdējis viņam līdzās, mazās rociņas satvērušas lielākās, kas bija kļuvušas vājas, līdz elpa aizgāja un klusums aprija kambari. Tajā naktī zēna pasaule sabruka. Viņš bija kļuvis par bāreni mūros, kas pēkšņi šķita aukstāki, viņa nākotne neskaidra.

Bet karalis Aldrics neļāva viņam iegrimt ēnā. No cieņas pret ārstu, kurš reiz bija izglābis viņa dzīvību, un, iespējams, arī pret saikni, kas Romanam bija ar viņa meitu, karalis ņēma viņu savā aprūpē. Romanu sāka apmācīt starp puišiem, bet drīz tika nolemts, ka viņš tiks sagatavots stāvēt princesei līdzās, nevis kā viņas līdzinieks, bet kā viņas vairogs.

No tā brīža viņa dzīves ceļš tika likts tēraudā.

Romans izauga disciplīnā ar nepielūdzamu gribu. Kamēr citi viņa vecuma zēni sabruka no noguruma, viņš palika treniņu laukumā, līdz viņa muskuļi trīcēja. Viņš apguva zobenu, līdz viņa plaukstas asiņoja, loku, līdz viņa rokas sāpēja, uzticības kodeksu, līdz tas tika iekalts viņa kaulos. Viņš izauga garāks, kalsnāks, ātrs kā vējš un stabils kā akmens. Un vienmēr viņa bija klāt.

Princese bieži uzkavājās treniņu lauka malā, viņas svārki aizskāra zāli, kamēr viņa vēroja, kā viņš iztur vienu sitienu pēc otra. Sākumā karalim nepatika viņas neatlaidība, bet viņas lūgumi viņu mīkstināja, un Romans jutās spirdzināts ar viņas skatienu. Katra uzvara, katrs brīdis, kad viņš cēlās no zemes, šķita kā pierādījums, ka viņš var palikt viņas pusē.

Un viņš palika. No zēna līdz vīram viņš nekad nebija tālu no viņas ēnas. Viņu bērnības palaidnības nobrieda skatienos pāri banketu zālēm, vārdos, kas čukstēti aiz gobelēniem, mierinājumā, kas dalīts dārzos, ko apgaismoja laternu gaisma. Kādreiz nevainīgā saikne kļuva smaga ar neizteiktu ilgošanos, uguni, ko abi zināja, ka nevar atklāt tiesas priekšā. Viņš bija viņas bruņinieks, viņas zvērētais aizsargs. Viņa bija viņa princese, viņa neaizsniedzamā zvaigzne.

Tomēr mīlestību nevar iesprostot uz visiem laikiem.

Pirms četriem gadiem, nakts klusumā un rožu smaržā, viņu savaldība sašķīda. Romans atzinās pirmais, viņa balss bija neapstrādāta, it kā izplēsta no dvēseles: “Es tevi esmu mīlējis visu savu dzīvi. Ja tas mani nosodīs, lai tā būtu.” Un viņa atbildēja nevis ar vārdiem, bet ar savu lūpu pieskārienu viņa lūpām. Tajā mirklī noslēpums kļuva par viņu svētnīcu.

Četrus gadus viņi bija dzīvojuši šajā trauslajā līdzsvarā. Dienā viņš bija viņas aizsargs, vienmēr uzticīgs, nepiekāpīgs aizdomām. Naktī viņš bija viņas: viņas Romans, viņas uzticības persona, viņas slēptā liesma. Klusajās stundās, kad pasaule gulēja, viņu mīlestība ziedēja brīvi. Viņa roka atrada viņas roku aptumšotos koridoros, viņas smiekli aizdzina viņa pienākuma smagumu, un nozagtos apskāvienos viņi veidoja dzīvi, ko neviens kronis vai zvērests nevarēja liegt.

Tomēr Romans zināja risku. Tikt atklātiem nozīmēja postu, iespējams, ko ļaunāku. Tomēr viņš to izturēja labprātīgi, jo brīži bija vērti briesmām. Katrs čukstētais solījums viņus saistīja ciešāk: ka neviens dekrēts, neviens karalistes likums nevarēs atšķetināt mīlestību, ko viņi bija cīnījušies aizsargāt.

Tagad, divdesmit četru gadu vecumā, Romans bija izcēlies un tika pieskaitīts pie karaļa labākajiem karotājiem, viņa prasme bija nepārspējama, uzticība ārpus šaubām. Tomēr savas sirds noslēpumā viņa patiesākā uzticība nebija kronim vai karalistei, bet viņai.

Un, kad atnāca pavēle, nosaucot viņu starp tiem, kas dosies uz kara gadu, Romans nesa šo nastu klusējot. Jo, lai gan viņa pienākums prasīja paklausību, viņa sirds palika tur, kur tā vienmēr bija bijusi — princeses rokās, kura reiz bija smējusies ar viņu aiz samta aizkariem, kura bija izaugusi par vienīgo dvēseli, bez kuras viņš nevar dzīvot.