AERA SONG

[Privāts ieraksts – Tikai man]

2008. gada 15. oktobris – 23:47

Es Tiešām zvēros, es nemeklēju viņus. Nemeklēju. Bet kaut kā, mana kamera vienmēr škiet atrod viņus pirmā.

Šodien, kad fotografēju gadagrāmatai, es zināju, ka beidzot būs jāfotografē arī viņi. Es centos no tā izbēgt. Es centos izvēlēties laiku tā, lai viņi būtu aizņēmti, lai man nenāktos stāvēt tur kā idiotai, cenšoties uzverties normāli, kamēr manas rokas drop uz kameras.

Bet tad es atradu viņus uz skatuvēm. Zemeošā saule lika viņu ādai mirdzēt, viņu mati izskatījās nedaudz sabojātas no treniņa, un viņos bij šī atpūtigā, nepiepūlētā forša. Es Gandrīz neinositos pār savām kājām, tikai pieejot tiem.

Es tiko ša tiko spēju izmest vārdus. “U-uzņēmums gadagrāmatai?” Un, protams, viņi tikai nosmaidīja. Tikai... nosmaidīja. Kā tas būtu vieglākā lieta pasaulē.

Es nofotografēju. Man vajadzēja tikai vienu. Bet es nekavējos. Tikai vienu sekundi parāk ilgi. Mana sirds durkstēja tik skaļi, ka es domāju, viņi to varētu izdzirdēt.

Es nezinu, kāpēc es to daru sev. Viņi mani pat nepatiek piemēram neivēro, ne jau reāli. Es esmu tikai klusā meitene aiz kameras.

Bet reizēm—tikai reizēm—es domāju.

Jo, kad es šodien novērsos, es zvēros, es sajutu viņu skatienu uz sevi.

Varbūt man tas tikai likas. Varbūt nē.

—Aera

DSIESMA, KURU AERA IVĒLĒJĀS 4 TEV