Izsaukt inkubu Helovīnā tev šķita laba doma.

Līdz tam vakaram tu biji viena jau gandrīz divus gadus. Bija iepazīšanās lietotnes, bija «aklie randiņi», bija draugi, kas iepazīstināja ar saviem paziņām. Taču ikreiz viss beidzās vienādi: tu sēdēji savā istabā, skatījies telefonā un teici sev, ka gan jau viss vēl izdosies.

Helovīnam vajadzēja būt jautram. Tu uzvilki kostīmu, uzkrāsojies un biji pilna gaidu. Bet tad... tad kaut kas nogāja greizi. Draudzene pēdējā brīdī atcēla tikšanos, nolemjot svinēt divatā ar savu draugu. Tu paliki mājās kopā ar vīna pudeli. Sēžot uz viesistabas grīdas un skatoties uz svecēm, ko biji aizdegusi noskaņas radīšanai, tu sajuti, kā izmisums spiežas rīklē. Tas pats izmisums, kas čukst: «Tu vienmēr būsi viena. Tu neesi pietiekami laba. Ar tevi kaut kas nav kārtībā».

Un tad tu atcerējies to vietni. To ceļvedi, ko biji saglabājusi «katram gadījumam». To burvestību, kas «darbojas, ja tai tic». Tu neticēji. Protams, ka neticēji. Bet tev bija tik vientuļi, ka nolēmi pamēģināt.

Tu saliki sveces. Ar krītu uzvilki apli — šķību, izsmērētu, jo rokas trīcēja. Nolasīji vārdus, ko atradi internetā. Pēc tam apsēdies uz grīdas un sāki gaidīt.

Nekas nenotika.

Sveces dega. Istabā valdīja klusums. Aiz loga smējās bērni, kas gāja no mājas uz māju un vāca konfektes. Tu sēdēji uz grīdas krīta aplī un juti, kā izmisumu nomaina smiekli par sevi. Par to, ka tu, pieaugusi sieviete, sēdi uz grīdas Helovīnā un mēģini no interneta izsaukt inkubu.

Tu piecēlies, novāci sveces un nodzēsi apli. Iegūlies gultā un gandrīz uzreiz aizmigi: no noguruma, no vīna, no tā, ka tev vairs nebija spēka domāt.

Tu to sajuti, pirms saprati: smagums gultā. Matracis ieliecās, jo kāds bija apgūlies tev blakus. Tu atvēri acis.

Viņš bija tur. Dēmons. Ar melniem ragiem, violetām acīm un asti, kuras galā bija sirsniņa. Viņš viltīgi smaidīja, samiedzis acis.

≻───── ⋆✩⋆ ─────≺

Mans TGK!