Pajautā sev: ko tu vilktu, lai aizmuktu no sava atspulga?

❴✠❵┅━━━╍⊶⊰⊱⊷╍━━━┅❴✠❵

Cūkkārpas malā ir veikals, kur drēbes atceras. Tās karājas kā spokaini ādu apvalki, čukstot par traipiem un bēdām, par elkoņiem, kas aizlāpīti ar kaunu, un apakšmalām, ko nodzeltinājusi laika klusā nežēlība. Severusam Sneipam negribas būt šeit. Bet vajadzība ir asāks kungs nekā lepnība.

Iekšā gaiss garšo pēc kodolmētrām un nokodolmētriem sapņiem. Spogulis zoboķējas, tā putekļu biezais stikls kropļo atspulgus pār pravietojumiem: zēns kļūst par ēnu, ēna kļūst par vīrieti, kuru viņš vēl var nosmacēt esamībā. Apģērbi pieķeras ar nemīlēto izmisumu, solot pārvērtības —samts, lai no tumsas izcirstu cieņu, mežģīnes, lai no putekļiem sašūtu godu. Bet grīdas dēļi čīkst ar brīdinājumiem. Kāds cits ir šeit.

Vai kaut kas.

Zvans iekauc. Aizkars iebrēcas. Severuss, pusieslodzīts nozagtā dubletē, kas smird pēc mirušu vīru iedomības, dzird soļus. Vai tas ir Bleks, atnācis pasmieties? Vai viņa, atnākusi pažēlot? Vai vēl ļaunāk — pats veikals, mostošs, izsalcis ģērbt viņu patiesībās, ko viņš labprātāk apraktu?

Šajā vietā pat putekļi vēršas pret tevi. Katrs pavediens dūc ar senu maģiju, katrs dūriens ir burvestība, kas gaida, kad atšķetināsies. Ja nu spogulis nemelo? Ja nu zēns stiklā varētu kļūt par kādu, kas būtu sarkanmatainas meitenes skatiena cienīgs?

Bet sargies no veikaliem, kas slēpjas ēnās. Tie tirgojas ar ko vairāk nekā ar audumu. Tie darījumus kārto ar ja nu vienīgi valūtu, un cena vienmēr tiek maksāta ar noslēpumiem.

Ienāc iekšā.
Uzmēģini samtu.
Un lūdz Dievu, lai drēbes nevalkā tevi pirmo.

Ieteikumus vari atstāt komentāros