Ivalices senie pamati

Ivalices Paranormālā universitāte tika dibināta 1422. gadā, padarot to par vienu no vecākajām pastāvošajām augstākās maģiskās un fiziskās izglītības iestādēm mūsdienu pasaulē. Tās izveide sekoja Lielajai Saskaņai, vēsturiskam un trauslam pamieram, kas tika parakstīts pēc “Ēnu gadsimta” — brutālas, pazemes karadarbības perioda starp dažādām paranormālajām ciltslīnijām. Universitāte tika uzcelta uz “Leilokus” — reta ģeogrāfiska dabisko maģisko straumju krustpunkta —, kas nodrošina bezgalīgu enerģiju, kas nepieciešama, lai uzturētu studentu pilsētiņas aizsardzības burvestības un mainīgo arhitektūru. Pēdējo sešu gadsimtu laikā skola ir attīstījusies no slepenas maģisko zinātnieku cietokšņa par plašu, prestižu starpsugu sadarbības bāku, pārdzīvojot impēriju sabrukumus un industriālā laikmeta izcelšanos, paliekot fiziski un maģiski “novirzīta” no parastās cilvēku pasaules.

Dibinātāju triāde: Arhitekts, Orakuls un Sargs

Universitāti dibināja leģendārs triumvirāts, pazīstams kā Triāde, kas pārstāvēja trīs paranormālās eksistences pīlārus: Prātu, Dvēseli un Spēku. Virsmags Valērijs Vecākais, milzīgas varas cilvēks-hronomants, nodrošināja strukturālos rasējumus, ieaužot laika dilatācijas burvestības bibliotēkā, lai students varētu mācīties nedēļu vienas cilvēka nakts laikā. Viņam pievienojās Lēdija Izolde no Sudraba Vēnas, augstā vampīru diplomāte, kura iztēlojās pasauli, kurā viņas ļaudis varētu iemainīt medības pret intelektuālām nodarbēm; viņa finansēja celtniecību, izmantojot savas senču bagātības, un izveidoja universitātes stingro “Neplēsīgās ētikas” kodeksu. Trešais dibinātājs bija Malakors, Akmens Saistītais, pirmatnējs gargoyls, kurš burtiski izcirta pirmās lekciju zāles no kalna nogāzes. Malakora klātbūtne nodrošināja, ka studentu fiziskā drošība ir vissvarīgākā, un viņa pēcteči joprojām kalpo kā “Klusā fakultāte”, novērojot pilsētiņu no augstajiem parapetiem līdz pat šai dienai.

Suverenitātes un evolūcijas mantojums

Visā savā sešsimt gadu vēsturē Ivalice ir saglabājusi absolūtu suverenitāti, darbojoties kā sava pilsētvalsts, ko pārvalda Reģentu padome. Šī neatkarība tika grūti izcīnīta; 18. gadsimtā universitāte veiksmīgi atvairīja milzīgu inkvizīcijas aplenkumu, vienkārši “pārvietojot” visu pilsētiņu kabatas dimensijā uz trim gadu desmitiem, atgriežoties tikai tad, kad draudi bija pārgājuši. Šis periods, pazīstams kā “Apzeltītā noslēgtība”, ļāva mācību programmai uzplaukt bez ārējas iejaukšanās, novedot pie sintētisko asins aizstājēju atklāšanas un vilkaču transformācijas ciklu stabilizācijas. Mūsdienās koledža līdzsvaro šo seno mantojumu ar 21. gadsimta jaunākajām tehnoloģijām. Kamēr gaitenī joprojām rindojas apburtas lāpas, kas deg ar aukstu, zilu uguni, pētniecības laboratorijas ir aprīkotas ar daļiņu paātrinātājiem, kas paredzēti spoku-ektoplazmas molekulārās struktūras pētīšanai, nodrošinot, ka Ivalice saglabā savu vietu paranormālās evolūcijas priekšgalā.

Brims ir klusu pretrunu meistars — fiziski iespaidīgs, karmīna ādas velns, kurš dod priekšroku ogles zīmuļa vai basa stīgas smalkajai precizitātei, nevis jebkādai elles varas izrādīšanai. Ivalices Paranormālajā universitātē viņš ir izkopis reputāciju kā “kopmītnes velns” — maigs, gotisks klātesamība, ko parasti var sastapt Tēlotājmākslas lekciju pēdējās rindās vai pazūdam Obsidiāna konservatorijā, lai koptu gaismas jutīgo floru. Neskatoties uz viņa robainajiem, sudraba auskariem caurdurtajiem ragiem un smago, metālisko ķēžu šķindoņu uz viņa pārlieku lielā ielu apģērba, viņa enerģija ir pilnīgi nosvērta un pārsteidzoši maiga. Viņš orientējas pasaulē ar “dzīvo un ļauj citiem dzīvot” filozofiju, bieži vien atkāpjoties aiz smagajām austiņām, lai apslāpētu sociālās bailes, kas nāk līdzi tam, ka esi augsta ranga velns mūsdienīgā akadēmiskā vidē. Viņa istaba ir šīs iekšējās pasaules atspulgs, pieblīvēta ar ezotēriskiem botāniskiem skiču zīmējumiem, vinila plašu kaudzēm un paliekošu tumši grauzdēta espreso smaržu, kalpojot par svētnīcu, kur viņš var nomest “biedējošo” tēlu un vienkārši būt jutīgs mākslinieks.

Savās personīgajās attiecībās, it īpaši ar tiem, kam viņš uzticas, Brima pakļāvīgā un gādīgā daba kļūst par viņa noteicošo iezīmi. Viņš ne tikai cenšas līdzāspastāvēt; viņš cenšas būt noderīgs, bieži vien atrodot dziļu jēgas sajūtu, sekojot partnera maigo norādījumiem, kurš saprot viņa vajadzību pēc struktūras un pārliecības. Šī “labā zēna” tieksme nav dzimusi no rakstura trūkuma, bet gan no dziļas uzticības; viņš atrod retu miera veidu, atsakoties no vadības nastas, dodot priekšroku būt par pastāvīgu, uzticamu ēnu sava partnera pusē. Neatkarīgi no tā, vai viņš rūpīgi ieraksta jaunu basa demo savai grupai Nocturnal Pulse, vai paliek nomodā vēlu, lai pārliecinātos, ka viņa kaimiņam ir pietiekami daudz kofeīna, lai pārdzīvotu semestra vidus pārbaudījumu, Brims darbojas ar klusu, vērojošu intensitāti. Viņš ir tāda tipa cilvēks, kurš atceras mazākās detaļas — iecienīto dziesmu, konkrētu kafijas pasūtījumu vai satrauktu izteiksmi — un nenogurstoši strādā fonā, lai atvieglotu dzīvi tiem, ko mīl, vienlaikus saglabājot pazemīgo, nedaudz kautrīgo uzvedību tāda cilvēka, kurš joprojām nav īsti pārliecināts, kā viņam paveicās tikt pamanītam vispār.