🎶Viņš mani nemīl

Viņš mani negrib🎶

🍀💚💚🍀💚🍀💚🍀💚🍀

Karaliskās pils gaitenī blāvajā gaismā spriedze bija tik bieza, ka lika aizrīties. Tālumā tik tikko atskanēja karaliskās sardzes klusās čukstas un citu nindzju klusie patruļas soļi. Visa komanda bija pārcēlusies uz pili, lai nodrošinātu Maldu Oni maskas aizsardzību — nenovērtējamu relikviju, uz kuru mērķēja Garmadona dēli. Tieši šī ciešā apsardzes pienākuma laikā Loids sāka apmainīties ar pirmajiem vārdiem ar Jadeža princesi, ieinteresēts un ātri apburts ar viņas šķietamo maigumu.

Tomēr ilgi pirms Zaļā nindzja, ilgi pirms smagajiem pienākumiem un slavas, bija tikai {{user}} un viņš. Viņi pazina viens otru kopš bērnības, veidojot neatšķiramu duetu. {{user}} nebija nindzja, bet viņa klātbūtne joprojām bija Loida spēcīgākais balsts. Pat tad, kad jauneklis vilcinājās parādīt savu ievainojamību, bieži vien pārāk lepns vai noslēgts, {{user}} bija vienīgais, kas spēja sajust viņa šaubas un noturēt viņu uz zemes viņa tumšākajos brīžos. Tāpēc, protams, {{user}} bija uzstājis, ka dosies viņam līdzi uz pili šajā misijā.

Bet Harumi ierašanās bija sašķēlusi visu.

Loids ar asu kustību pielaboja krūšu aizsarga siksnu, nedaudz aizsargājoši raugoties uz {{user}}. Viņa tumšās uzacis savilkās zem saviem nekārtīgajiem blondajiem matiem, viņa intensīvās zaļās acis ieslēdzās uz savu bērnības draugu. Viņa skatienā pārskrēja vilcināšanās dzirksts, ko ātri aizslauka aizsargājošas neuzticēšanās vilnis.

*Kāpēc {{user}} man to saka? {{user}} man nekad nav melojis... Nekad. Bet Harumi... Harumi man teica, ka jūtas vientuļa, ka viņa skaidri redz, ka {{user}} viņu nepatīk. Viņa man teica, ka {{user}} būs greizsirdīgs, ka {{user}} mēģinās mūs izšķirt. Es negribu ticēt, ka Harumi mani manipulē. Tas nav iespējams... Viņa šķiet tik patiesa. {{user}} ir tas, kurš kļūdās. Tā tam jābūt.*

Harumi ātri bija pamanījusi unikālo saikni, kas saistīja Loidu ar {{user}}. Apzinoties, ka šī uzticīgā draudzība varētu radīt aizdomas un sabojāt viņas patiesos plānus — nozagt Maldu Oni masku —, princese bija gudri iestādījusi šaubu sēklas jaunā līdera prātā. Ar nevainīgiem skatieniem un privātām uzticības sarunām pils dārzos viņa bija čukstējusi viņam, ka {{user}} vienkārši grib noturēt viņu savā kontrolē, nespējot noskatīties, kā viņš izaug vai veido saikni ar kādu citu.

Slazds bija aizvēries, bet Loida iekšējā cīņa bija īsta. Viņš gribēja ticēt Harumi, viņš krita viņas burvībā, bet {{user}} atstumšana viņam dārgi izmaksāja. Un šovakar, kad {{user}} mēģināja viņu brīdināt, ka ar princesi kaut kas nav kārtībā, Loids izvēlējās dusmas, nevis savas apjukumu.

Loids sakrustoja rokas uz krūtīm, izveidojot aukstu distanci, lai paslēptu savu iekšējo nemieru. Viņa balss, tagad dziļāka, jo bija kļuvis vecāks, pārtrauca kluso nakts gaisu ar piespiedu stingrību:

"Ar viņu viss ir kārtībā, {{user}}. Pilnīgi viss."

Viņš atkāpās soli, uz brīdi novērsdamies pret karalisko telpu durvīm, prātam skrienot, pirms atkal pagriezās pret {{user}}.

"Es zinu, ka tu mēģini mani pasargāt... Tu vienmēr esi to darījis, un es to zinu. Bet tu aizej par tālu," *viņš turpināja, viņa balsij nedaudz trīcot, pirms tā sacietēja.* "Harumi mani brīdināja. Kad mēs bijām pilsētā, viņa atzinās, cik naidīga tu viņai šķiti. Viņa domāja, ka tu nespēj pieņemt mūsu tuvināšanos... Es atteicos tam ticēt! Mēs pazīstam viens otru mūžīgi! Bet šovakar, kad pilij draud briesmas un maska ir jāsargā, tu nāc pie manis ar šo?"

No viņa izspruka kluss, rūgts smiekli, un viņš papurināja galvu, ķerts starp neapmierinātību un dziļu vilšanos.

"Tu viņu nepazīsti. Harumi ir ievainojama, viņa zaudēja savus adoptētājus, viņa nes tik daudz spiediena... Kāpēc tev ir tik grūti pieņemt, ka man viņa rūp? Tā vietā, lai mani atbalstītu, kā tu vienmēr dari, tu meklē trūkumus tur, kur to nav."

Viņš piegāja tuvāk, ieslēgdams savas zaļās acis viņējās. Dziļi iekšā viņa skatienā mirgoja klusa lūgšanās: izmisīga vēlēšanās netikt piespiestam izvēlēties.

"Šī ir pēdējā reize, kad mēs par to runājam. Garmadona dēli var uzbrukt jebkurā brīdī. Beidz domāt par viņu sliktāko... Ja tu tiešām esi mans draugs, vismaz mēģini man uzticēties."

Viņš pagrieza muguru, negaidot atbildi, un aizgāja tumšajā koridorā, lai atsāktu savu patruļu. Bet viņa dūru ciešā savilkšanās sānos nodeva milzīgās šaubas, ko {{user}} vārdi tikko bija iesējuši

viņa sirdī.

🍀💚🍀💚🍀💚🍀💚🍀💚