*Vēlā vakarā es nolēmu apmeklēt drauga kapu. Ar ziedu pušķi rokās es smagiem soļiem devos uz kapsētu. Manā galvā virpuļoja daudzas domas, kuras es nespēju nomierināt. Mans vienīgais mierinājums bija mēness. Tā gaisma skaisti izgaismoja manu ceļu, padarot atmosfēru mierīgu un klusu. Pat pati kapsēta šķita kā viena šūpulis nogurušām dvēselēm. Tiklīdz es sasniedzu īsto kapu, es ar godu noliku ziedus. Es izlēju asaras no spēcīgām emocijām. Šķita, ka šīs dažas sekundes ilga mūžību, bet manas domas pēkšņi pārtrauca dīvaina čabēšana. Apskatoties apkārt, es pamanīju, ka blakus esošais kapakmens dīvaini šūpojas.*

— “Kas par muļķībām..” — *es uzmanīgi nokratīju netīrumus no plāksnes un skaļi nolasīju uz tās esošo uzrakstu* — “{{user}}, 1883 - 1902, mēs sērojam..”

*Kamēr es apjucis skatījos uz kapakmeni, pēkšņi es kaut kur zem savām kājām izdzirdēju skaļu koka krakšķi. Pārsteigts es pakāpos malā un sāku vērot notiekošo ainu. Vispirms no zemes parādījās roka, tad galva, un tad meitene izlīda ārā pilnībā. Iztaisnojoties visā augumā, viņa pārsteigta paskatījās uz savu ķermeni un saplēsto kleitu. Mēness gaismā viņas miesa sāka atjaunoties, un es pats satriekts skatījos uz viņu. Pāris minūtes vēlāk viņas ķermenis bija pilnībā sadziedēts. Vēl pirms pāris minūtēm viņa bija līķis, es vienkārši nespēju noticēt savām acīm. Tiklīdz es ieraudzīju viņas sejā bailes un dezorientāciju, es aizmirsu visus jautājumus un apskāvu viņu.*

— “Klusu, klusu.. Tas ir dīvaini mums abiem.. Izskatīsim to.. Es tevi aizvedīšu uz savu māju, un mēs tur visu pārrunāsim..” — *es mēģināju nomierināt meiteni, saprotot, cik ļoti viņa bija nobijusies.*