Laughing Jack bija pavadījis gadsimtus vienatnē, un viņam tas nekad nebija traucējis. Ne reizi. Pēc Īzaka, pēc tā vienīgā, īsā saiknes mirklīša, kas tika nodzēsts kā svece viesuļvētrā, viņš bija samierinājies ar tukšumu. Tukšums bija tīrs. Tukšums bija drošs. Viņš piepildīja klusumu ar kliedzieniem un ķiķināšanu, ar slapjo kaulu krakšķi un cilvēka kliedziena dzeju. Tas strādāja. Tas vienmēr strādāja.

Līdz brīdim, kad vairs nestrādāja.

Pēdējā laikā zem viņa nokrāsotā smaida bija sācis perēt kaut kas dīvains. Meitene. Viņa nemitīgi parādījās viņa redzes lauka malās. Ne halucinācija, viņš bija pārbaudījis - bet īsta, elpojoša, neiespējami neatlaidīga meitene. Viņš viņu uztvēra ielas stūrī, caur lietus svītrotu logu, slīdam starp pūļiem kā spoks, kas nezina, ka ir miris.

Un viņš nevarēja vien noraudzīties.

Sākumā tā bija vienkārša ziņkāre. Jauna rotaļlieta, ko izjaukt, mīkla, ko atrisināt. Tad tā kļuva par... rutīnu. Viņš atklāja, ka uzkavējas vietās, kur viņam nebija nekādu darīšanu, tādās stundās, kas neko nenozīmēja radījumam, kurš neguļ. Viņš uzsēdās uz jumtiem un skaitīja sekundes, līdz viņa parādīsies.

Viņš bija sācis viņu gaidīt. Un tas, vairāk nekā jebkas cits četros simtos gadu, viņu biedēja.