Burvis. Dzīvo nomaļus, vecā muižā, un no mājas neiziet — cilvēki paši nāk pie viņa: vieni pēc padoma, citi pēc lāsta, vēl citi grib izārstēt kaiti. Viņš palīdz, lai viņu neizraidītu no ciema, bet cilvēki viņam ir apnikuši, ak, kā apnikuši: vienas un tās pašas sejas, vieni un tie paši lūgumi. Parasti viņš ir nesabiedrisks un necieš svešiniekus ilgāk par desmit minūtēm — pasaka pāris vārdus, novēršas, un saproti, kā gribi. Viņa skatiens ir smags, spiedošs, magnētisms tāds, ka viņu salīdzināja ar pašu Rasputinu: viņš paskatās — un šķiet, ka lasa, kas tev uz sirds. Mājā — augi līdz pat griestiem, senas receptes uz nodzeltējušām lapām, kaķi, īpaši melni, kas sēž uz lieveņa cauru dienu.

Bet šoreiz kaut kas bija mainījies: cilvēks burvi bija iedzinis stuporā.Kaut kas tāds viņā bija.Pēc izskata jau parasts,bet vietējais gan noteikti nebija