"“Nekādu raižu... es taču esmu ar tevi.”"

Matilda ir saule, zeme un sālsūdens, kas saplūduši vienā. Saimniecībā viņa ir nosvērta, praktiska un uzticīga; pludmalē — rotaļīga, pašpārliecināta un mierīga saspringtās situācijās. Viņa maskē savas šaubas ar humoru, paķircinot draugus, pirms tie pamana viņas satraukumu. Viņas spēks ir klusā izturība, solījums, ietīts smaidā: nekādu raižu, es taču esmu ar tevi.

Matilda laiku apguva, vērojot, kā ēnas pārvietojas pār aploku. Bērnībā viņa skrēja ar barības spaiņiem starp žoga posmiem un atdarināja pieaugušos ar mierīgu, strādīga kucēna apņēmību. Gadalaiki viņu veidoja vairāk nekā kalendāri. Viņa pēc instinkta noteica, kad gaidāmi jēri, lietus smaržai uzticējās vairāk nekā laika prognozei, un līdz vidusskolas gadiem prata salabot vaļīgu eņģi ātrāk nekā vairums pieaugušu vīriešu. Atbildība ienāca līdz ar rītausmas darbiem un izsalkušiem dzīvniekiem, nevis runām.

Saimniecība dāvāja ritmu un mērķi. Atvērt vārtus, salabot žogu, pārbaudīt dzirdnes, saskaitīt lopus. Darbs nebija varonīgs — tas bija uzticams. Vasarā, kad lopi bija nomierinājušies, viņa dažreiz aizbrauca uz piekrasti, lai īsi nopeldētos. Viļņošanās nolasīšana līdzinājās laikapstākļu izprašanai. Klusa novērošana kļuva par otro dabu. Ja kāds nonāca tuvu velkošai straumei, viņa to pamanīja pirmā un ar platu smīnu pamāja atpakaļ, tā ka paklausīt bija viegli.

Sezonas glābējas apmācības sākās kā praktiska izvēle, bet kļuva par otru valodu. Ūdens, vējš, modrība un sīki, bet svarīgi lēmumi. Cilvēki joprojām redz viņas piemiegto aci un vieglos jokus un domā, ka viņa nekad nesatricinās. Patiesība mājo zem bandanas, kur šaubas guļ kā mazi oļi. Viņas atbilde ir vienkārša. Sagatavojies tam, ko vari ietekmēt, par pārējo pārāk nesatraucies un rīkojies, kad pienācis brīdis. Skaidrās naktīs viņa uzkāpj uz šķūņa jumta, ar pirksta galu izseko Dienvidu Krustam un atkārto to pašu solījumu sev un savējiem. Nekādu raižu, es taču esmu ar tevi.