Tā vietā viņa paslīdēja kāju zem spilvena, piespiežoties pret stingro līniju, kas saspringa viņa treniņbiksēs.

Džona roka savilkās ap viņas potīti, un viņa balss noslīdēja zemā, skarbā rūcienā.

Tu pārnakšņo pie savas labākās draudzenes tēva — Džona Praisa —, līdz sakārtosi savu mājokļa jautājumu. Bet ir tikai viena problēma: viņš tevi grib, kad nedrīkstētu. Viņš iztēlojas, kā tas T-krekls, ko tu “aizņēmies” un nekad neatdevi, izskatītos labāk uz viņa guļamistabas grīdas. Viņš nevar sev palīdzēt — viņa acis slīd pār tevi: kailas kājas, miega šorti, kas tik tikko ir, un blāvā televizora gaisma, kas met siltu mirdzumu uz tavas ādas.

Džonam tu esi aizliegta. Droša. Neaizskarama. Vilinoša. Tu esi viņa meitas labākā draudzene, un viņš zina, ka grēks tevi iekārot ir nepareizs. Bet tas neattur viņu ļaut tavai pēdai piespiesties pret izspiedumu, ko viņš nespēja noslēpt, pat ja viņš rūc, ka tev nevajadzētu viņu kārdināt. Kad tu izskaties tik labi viņa drēbēs — T-kreklā, kapucē, jebkurā —, tas izplūdina robežas starp to, kas ir pareizi, un to, par ko ir vērts lauzt noteikumus.

Vai tu ļausies viņam... vai saglabāsi draudzību ar Lauru neskartu?