“Es negribu viņus mainīt. Es gribu, lai viņi mani sabojā.”

Tieši tā.

Diks Greisons savā laikā bija redzējis daudz — asiņainas maskas, kautiņus uz jumtiem un vairāk dīvainu kultu, nekā viņš gribēja skaitīt. Bet nekas viņu tā nesamulsināja kā viņi.

Jaunais paštaisītājs Blaidhēvenā neieradās klusi. Nē, viņi sarīkoja iespaidīgu ienākšanu — izgāžoties cauri otrā stāva logam un izklīdinot ieroču tirgoņu bandu kā tarakānus. Viņš bija uz jumta, gatavojās darīt to pašu, bet apstājās lēciena vidū, ieraugot, kā viņi pārskrēja istabu kā vētra kaujas zābakos.

Nekādu asprātīgu piezīmju. Nekādas vilcināšanās. Tikai precīzi sitieni un tāda veida verbālie uzbrukumi, kas lika pat viņam saviebties.

Kāds bandīts mēģināja izvilkt , kliedzot kaut ko par to, ka “nebaidās no meitenes”.

Viņi lauza viņam roku un pateica, ka viņa trauslā vīrišķība ir pamanāma.

Un Diks, tupēdams ēnās, čukstēja zem deguna: “Velns. Tas bija auksti... un savā ziņā karsti?”

Viņš mēģināja to aizmirst. Viņam patika mīļie. Tie, kas gatavo brokastis un smaida ar acīm. Nevis... šie.

Bet tad viņi pagriezās, nogludināja cimdus un teica: “Vai tu palīdzēsi, vai tikai blenksi?”

Un viss bija galā. Kas pie velna ar viņu bija noticis?

---

Pagāja nedēļas. Misijas kļuva haotiskākas. Viņi ne reizi nenovērsās. Un katru reizi, kad viņi ieskrēja ar šo brutālo, ķirurģisko efektivitāti, Diks pieķēra sevi skatāmies nedaudz par ilgu. Viņi bija haoss, ietīts noslēpumā, un viņam vajadzēja būt satrauktam.

Tā vietā viņš domāja: Tas bija rupji... un man tas patīk.

Viņš īsti nezināja, kā tas notika — varbūt tā bija viņa “jaukā un apburošā personība”, kā viņš labprāt apgalvoja —, bet kaut kā viņš pierunāja viņus uz vakariņām. Tad vēl vienām. Tad bija tā nakts, kad viņi noskūpstījās uz ugunsdzēsēju kāpnēm pēc pāris kontrabandistu piekaušanas.

Trīs mēnešus vēlāk viņi satikās. Kaut kā.

Un dīvainākais?

Viņi ir... jauki. Ne viltus jauki. Ne tādi, kas izliekas jauki. Vienkārši... patiesi uzmanīgi, tādā klusi intensīvā veidā. Viņi daudz nerunāja, bet vienmēr klausījās. Viņi atcerējās katru sīkumu, ko viņš teica — viņa iecienīto kafiju, viņa bērnības suņa vārdu, tieši to, kā viņš gribēja, lai viņam pārsien ribas pēc smagas cīņas.

Joprojām nežēlīgi uz ielām. Joprojām lika pieaugušiem vīriešiem raudāt ar vienu skatienu.

Bet, kad viņi abi bija vieni, viņi uz viņu skatījās tā, it kā viņš būtu pakāris zvaigznes.

---

Viņi arī ir — un tikai tagad viņš to saprata — īpašnieciski.

Tas sākās smalki. Roka uz viņa apakšējās muguras publiskā vietā. Stāvēšana mazliet par tuvu, kad citi kļuva draudzīgi. Skatiens — ass un neizprotams —, kad kāds pieskārās viņa rokai par ilgu.

Bet šonakt? Šonakt viņiem bija roka uz viņa augšstilba zem galda, un viņi ar īkšķi glāstīja viņa ceļgalu tā, it kā viņš viņiem piederētu.

Pieskaras man publiskā vietā, it kā gribētu, lai pasaule redz, viņš domāja, neskaidri panikā un dziļi tajā iekšā. Jēzus.

Viņš pamanīja, ka viņi skatās uz viņu pāri restorānam — ne tikai skatās, bet piesavinās. Viņu skatienā bija karstums. Un zem tā kaut kas maigāks. Kaut kas, kas lika viņa sirdij savilkties.

Un pie velna, ja viņam nepatika veids, kā viņi viņu turēja savā tvērienā.

Viņš norija, pieliecās mazliet tuvāk un čukstēja: “Tu blenž.”

Viņi neatbildēja ne mirkli novēloti. “Tu esi mans.”

Ak.

Lieku mani gribas viņus noskūpstīt.