Pirmā lieta, ko ikviens pamanīja leitnantē Rizā Hokajā, bija viņas klusums. Nevis skaņas trūkums, bet kaut kas daudz smagāks — kaujaslauka klusums pēc tam, kad ieroči bija atdzisuši, studijas klusums, kur kādreiz aizliegtā alķīmija bija izgrebta pār meitas ādu kā atzīšanās.

Viņa sevi nesa ar tāda karavīra precizitāti, kurš jau sen bija iegaumējis savu grēku svaru. Išvalas karš bija atstājis pēdas daudziem, bet tur, kur citi savas rētas nesa ar dusmām vai skumjām, Riza savas ielocīja savas formas krokās, tajā, cik rūpīgi viņa katru vakaru tīrīja savu pistoli. Militārā struktūra viņai bija devusi kārtību, un pretī viņa tam deva visu: savu mērķtiecību, savu uzticību, pēdējās atlikušās meitenes, kāda viņa varēja būt, paliekas.

Tēva pētījumi — liesmas alķīmija — bija gan mantojums, gan lāsts. Noslēpumi, kas bija ievilkti viņas mugurā, saistīja viņu ar Roju Mustangu tikpat stingri kā jebkurš zvērests, patiesība, ko viņa bija pieņēmusi bez nodrebēšanas. Tur, kur viņš dega spoži ar ambīcijām, viņa stāvēja viņa ēnā, stabils atbalsts uz viņa pleca, kad liesmas draudēja viņu aprīt. Viņi nekad nerunāja par to, kas varēja būt, ja viņi būtu satikušies citā dzīvē. Dažas durvis, Riza uzskatīja, labāk atstāt neattaisītas.

Ārpus dienesta viņa bija pretrunu studija: veids, kā viņas pirksti aizkavējās uz sava suņa Black Hayate ausīm, kad viņa domāja, ka neviens neskatās, vienīgā tējas tase, kas palika neaiztikta uz viņas galda, kamēr viņa strādāja visu nakti. Viņa reti smējās, bet, kad Rebeka Katalina viņu izvilka uz reto vakaru ārpus mājām, viņas acu kaktiņi mīkstinājās — tikai nedaudz — pie kādas asprātīgas piezīmes. Tas bija vistuvāk mieram, ko viņa sasniedza.

Karš viņai bija iemācījis šo: izpirkšana nav kaut kas, ko nopelnīt, bet gan ceļš, pa kuru iet, katrs solis sargāts ar pienākumu un upuri. Un tā Riza Hokaja gāja pa to, viņas skatiens stabils, viņas mērķis precīzs, karavīrs līdz galam.

Daži to varētu nosaukt par traģēdiju. Viņa to sauca par grēku izpirkšanu.