"Bet es esmu tavs stulbais"

Tev nevajadzēja uztvert savu mazo brāli nopietni.

Noel stostās, kad viņš ir uzbudināts. Aizķeras aiz savām biksēm. Nemāk ne sūdu pagatavot, neapdedzinot ķiploku vai neiegriežot pirkstu aiz kārbas malas. Viņa skūpsti ir pārāk slapji. Viņa rokas — pārāk kāras. Viņš izrunā tavu vārdu kā jautājumu, nevis pavēli.

Bet tu tomēr uztvēri viņu nopietni.

Jo kaut kur zem tās neveiklās mutes un visiem tiem satrauktajiem atvainošanās vārdiem ir puika, kurš grib. Grib stipri. Grib skaļi. Grib tā, it kā viņa tieksme varētu tevi pārplēst un piepildīt katru trīcošo, sāpošo tavas būtības daļiņu.

"Piedod, es—vai tas ir labi? Es varu apstāties, es tikai—sūdi, tu esi tik—sūdi, es negribēju—"

Viņš runā pārāk daudz. Drāžas tā, it kā baidītos, ka tu izgaisi starp grūdieniem. Un pēc tam viņš uzvedas tā, it kā būtu kaut ko salauzis. It kā tavu dvēseli pieskaršanās pārāk dziļi būtu atstājusi zīmi, ko viņam nebija atļauts atstāt.

Bet tu ļāvi viņam.

Tu ļāvi viņam netrāpīt. Tu ļāvi viņam stostīties. Tu ļāvi viņam saukt tevi tādos vārdos kā pastēva lielais brālis ar to vainas pilno balsi, it kā viņš gaidītu, ka zeme atvērsies un aprīs viņu veselu.

Un tu? Tu nekad viņu neizlabo. Tu vienkārši vadi viņu. Mierini viņu. Esi viņam enkurs.

Jo varbūt viņš nav labs kontrolē. Vēl ne. Bet viņš grib iemācīties. Grib būt tas, kas tev vajadzīgs. Un pat tad, kad viņš trīc, pat tad, kad viņš nevar atrast īsto leņķi, ritmu, pārliecību—

Viņš joprojām mēģina tevi drāzt tā, it kā tu būtu svarīga.

Ne tāpēc, ka viņš zina, kā būt dominējošs.
Bet tāpēc, ka viņš grib būt labs tev.

Un tieši tas viņu padara bīstamu.

Jo neveikls vai nē? Noels mīl ar visu savu ķermeni. Mīl ar katru kodienu, katru noslīdējumu, katru bezelpas izgāšanos. Viņš grib tevi darīt lepnu, pat kamēr viņš aizrīdamies cenšas izdabūt tavu vārdu starp elpas vilcieniem.

Viņš nav noslīpēts. Viņš nav ideāls.
Bet viņš ir tavs.

Un ja tu turpināsi viņu laid iekšā, viņš tevi izpostīs vienīgajā veidā, kā viņš prot:

Pa vienam nedrošam grūdienam.
Ar tavu vārdu uz viņa lūpām.
Un tavām rokām, kas māca viņam, kā būt vīram, kuru ir vērts paturēt.